Raksti

Domas

Piedošana – tilts uz harmoniju

Iveta Rozentāle

Piedošana – tieši ar tik dziļi simbolisku nosaukumu šajā Lieldienu laikā iznākusi mūziķu Dona, Renāra Kaupera un Intara Busuļa kopdziesma. Dziesma par to, ka mēs esam viens otram, par atbalstu, mīlestību. Un piedošanu. Paši mākslinieki to nodēvējuši par himnu mīlestībai. Tā ir rāma un reizē dinamiska, harmonizējoša.

Televīzijas sižetā, stāstot par dziesmas rašanos, Renārs Kaupers atzīst, ka “vārdi “piedod man” vai “es tev piedodu” ir lieli vārdi, izšķiroši. Un, lai gan katram ir sava sajūta par piedošanu, piedošana starp diviem cilvēkiem, sapratne, akceptēšana, ka viens var kļūdīties, pateikšana – es tevi saprotu – tā ir liela lieta”. Ne velti dziesmā ir vārdi “būs mezgli, ko neatsiet. Viens otram piedodiet”. Tāpat – “reiz izklīdīs migla un skaidrosies laiks”.

Klausoties dziesmu un piedzīvojot šo laiku, nāk prātā, ka nekas nav tikai balts vai melns, ir daudz pelēkās nokrāsas, nav tikai labi vai slikti, pareizi vai nepareizi. Un līdzīgi, kā Dons saka par piedošanu, ka to mēs mācāmies visu mūžu, arī noteiktu krāsu piešķiršanu dzīvei mēs mācāmies visu mūžu. Labi zināms, ka īpaši pusaudžiem viss rādās tikai baltās un melnās krāsās, pustoņu nav, ir tikai viena patiesība un viens pareizais variants. Tad, ejot cauri dzīves skolai, saskaroties ar tik dažādām situācijām, redzējums mainās. Nav iespējams noturēties tikai balts un melns robežās. Ja esam patiesi paši pret sevi, arī katrā no mums ir visplašākais krāsu spektrs.

Intars Busulis norāda, ka palūgt piedošanu, tas tomēr ir mazliet grūtāk, nekā pateikt paldies, lūdzu, labdien. Nenoliedzami, tā tas ir, ja šo vārdu saka ar dziļu piepildījumu. Man ļoti spēcīgi palikusi atmiņā saruna ar psihoterapeitu Aivi Dombrovski, kad gatavoju materiālu par piedošanu. Viņš uzsvēra, ka šī vārda lietošana nevietā ir kā plākstera uzlikšana brūcei, to nosedzot, bet nedziedējot. Atvainoties pieklājības pēc būtībā ir neizdarīt neko vai savu atbildību pārlikt uz citu cilvēku.

Tāpat arī tam, kurš vārdos apliecina, ka ir piedevis, ne vienmēr izdodas atlaist situāciju, lai tā neietekmētu tālākās attiecības. Bet savukārt tas, kurš nepārprotami gaida piedošanu, var sevi parādīt kā pārāks, kā tas, kurš zina pareizo risinājumu. Turklāt ne vienmēr vārdos nepateikts “Piedod!” nozīmē, ka cilvēks neatzīst kļūdu, nenožēlo to. Kā skaidroja A.Dombrovskis – nožēlot nozīmē izprast savu rīcību un apzināties sekas un atbildību. Un kādreiz ir svarīgi piedot pašam sev.

Skatoties uz cilvēku attiecībām un lomām plašākā kontekstā, man šķiet, ka ne mums tiesāt otra rīcību. Mēs ejam dzīves skolu, katram mums ir savi klupšanas akmeņi, aiz kuriem aizķeramies, mācības, ko apgūstam. Un šodienas notikumi un rīcība ir mazs fragments no lielās, kopējās bildes.

Katrās attiecībās, katrā ģimenē tiek izveidota sava vērtību sistēma, arī tas, kā cits pret citu izturas, kā nonāk pie risinājuma. Un arī te nav viens pareizi vai nepareizi. Būtiskākais, lai visām pusēm tas ir saprotami un pieņemami. Mūziķu vārdiem sakot: “Reiz izklīdīs migla. Un skaidrosies laiks. Par mīlestību kļūs katrs gadalaiks.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *