Raksti

Domas

Pie kā vainīgas ievas un ministri?

Mairita Kaņepe

Līdz šim nebija nācies sastapties ar sazvērestības teorijām, kas mani tiešām pārsteigtu. Taču ir cilvēki, kuri nudien to prot un, lai gan labi dzīvo arī tagad – paēduši, apģērbušies, siltumā -, bet sper zemes gaisā, cik neapmierināti.
Te es domāju par stilu, kā
paust emocijas. Pēc garšīgām pusdienām ar sakrustotām rokām uz apaļā vēdera izdodas tik “garšīgi” nokritizēt tos, kuri strādā atbildīgās profesijās vai atbildīgos amatos. Man pusdienu turpinājumā labāk patiktu sarunas par mākslu, diskusijas par izglītības un kultūras procesiem, bet ne katru tas interesē. Pie pilniem vēderiem daudz labāk piestāv kriticisms vai arī aizrautīga teoretizēšana par to vai citu, kura nav klāt, ar kuru nav bijis tas gods pat tikties. Toties viedoklis par sabiedrībā zināmu cilvēku domām un darbiem var būt katram. Pie klātiem galdiem to labi varēja novērot iepriekšējā – pasaules ekonomiskajā – krīzē.
Šopavasar neparastākā saruna, kuru izdzirdēju no ļoti sakarīgiem cilvēkiem, beidzās ar to, ka nekā bīstama vispār nav, jauna vīrusa nav. Tas viss ir izdomāts. Dažs cilvēks nomirst no plaušu karsoņa. Kas par to? Pats vainīgs. Katru gadu ir plaušu karsonis, jo cilvēkiem patīk pēc skriešanas iedzert aukstu pienu vai līst peldēties, kad ledus vēl nav aizgājis. Skaidrs, ka dabū plaušu karsoni!

Dažkārt cilvēkiem neatkarīgi no izglītības līmeņa patīk pārcilāt un attīstīt sazvērestības teorijas. Vieniem tas paradoksālā kārtā palīdz atslābināties, mazināt ikdienā iegūto stresu, otriem stresa bijis par maz un, vilšus vai ne, briesmu pilnu ainu uzburšana patīkami kutina. Nelabvēļu vai pat pasaules mērogā kaitniecības meklētāju starp cilvēkiem ir daudz. Šādai “vingrošanai” tagad ir durvis vaļā! Tas, ka valsts vadītājus, arī epidemiologus tauta Latvijā sāk “cepināt” uz sārta, laikam nav nekas pārsteidzošs. Kaitnieki, nemākuļi, sava labuma rausēji – lūk, kas esot tie, kuri nu liek ieturēt divu metru distanci un ierobežo vēl citas brīvības.

Neesmu izņēmums. Arī man izdodas sazvērestības. Jau sen man ir aizdomas, kurš vainīgs, ja, ziemas apģērbu nometot un tik gaidītajā maijā ļaujoties gaišām, vieglām drānām, mani aptur neredzamais. Tas aizspiež kaklu, degunu padara nelietojamu, bet klepus rokas dziļāk, mērdē balsi. Šis neredzamais sniedzas pēc bronhiem. Tā kā esmu dzīvesgudra par šādām nelaimēm, man ir atbilde. Es zinu, kas izplata pavasarī vīrusu briesmas! Tas ir ievas. Šie ziedošie krūmi ir īstie kaitnieki. Ārēji ar mani koķetē, pasniedz skaistus skatus, iemidzina ar smaržu, apdullina prātu, un tā es neieturu distanci ar ziemeļvēju. Rezultāts reizēm bijis dramatisks. Jāsāk bronhu glābšana. Guļu un distancējos no visa un visiem.
Manā atklājumā par ievām pats vērtīgākais ir tas, ka ienaidnieks ir redzams. Jau kuro dienu šajā pavasarī distancējos no ziedošām ievām, bet vējš ne. Jo ātrāk vējš pārnēsa ievu smaržu, jo vairāk ievu baltajā uzsvārcī tagad manu neredzamo ienaidnieku.

Nu, labi! Beigšu te ironizēt par nopietnām lietām. Vai zinājāt, ka Pirmā pasaules kara laikā gāja bojā mazāk cilvēku nekā tūlīt pēc tam visā pasaulē no tā dēvētās spāņu gripas? Ne jau Spānijā to kāds laboratorijā radīja un speciāli palaida. Tā ieperinājās karavīru kazarmās viņpus okeānam. Kad karavīri ieradās Eiropā, nemanāmi ieceļot pamanījās arī strauji mutējošais vīruss. Kā to izdevās apturēt? Pēc gadiem. Tikai tad, kad zinātniekiem to izdevās izpētīt un radīt veidu, kā apturēt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *