Raksti

Domas

Pasmieties par sevi

Andra Gaņģe

“Skroderdienās Silmačos” piestāv smieties. Arī nule aizvadītajā uzvedumā Druvienas pagasta “Silmačos” smieklu netrūka ne par Ieviņas, Rūda un Kārlēna likstām pēc līgošanas, kad iztukšota zaļā krūze (ja kāds neatceras – tajā bija alus, un puikas bija pielējuši klāt arī ko stiprāku), ne Pindacīšas sodīšanu par lakatiņa zagšanu no žīda nastas, ne trijotnes – Bebenes, Pindacīšas un Tomuļu mātes – strīdu risināšanu. Un kā nesmieties, piemēram, par krāsns uzsprāgšanu un sprādzienā cietušo Ābramu, kurš nolemj, ka to viņam sarīkojis dēls?

Skaidrs, ka Elīnas – Alekša – Antonijas – Dūdara romantisko attiecību stāsts gadu desmitos nesaistītu pilnas skatītāju zāles un brīvdabas estrāžu sēdvietas un stāvvietas. Kāpēc tas tā, ka luga, pēc kuras pirmizrādes autors Rūdolfs Blaumanis saņēma iznīcinošu kritiku, pēdējos simts gados kļuvusi par spēlētāko un skatītāko? Galvenais noteikti tas, ko teicis pats autors: “Esmu gribējis rādīt smieklus. Cita mērķa man nav bijis. Man patīk, kad tauta smejas. Mēs, latvieši, esam tik smagi, ka neprotam priecāties…”.

Skatoties lieluzvedumu “Silmačos”, kas veltīts 120.gads­kārtai kopš lugas pirmizrādes, līdzi jautrībai, ko deva aktieru un pārējās radošās komandas rastie tēlu un situāciju risinājumi, smiekli atrada vēl ko sev jaunu, proti, izrādes pašironijas devu, varēšanu caur smiekliem paskatīties uz mums pašiem.

Vairāk nekā simts gados gan vērtības un iespējas aizgājušas pavisam citos ceļos, un man pat tā īsti negribas ticēt, ka katrs mūsdienu Aleksis atteiktos no vēl “diezgan prišās” un bagātās Antonijas, lai precētu kalponi. Bet tur, kur uz skatuves tēlotais liek uzviļņot skatītāju smieklu vētrai, gan var atrast ko tādu, lai ne viens vien skatītājs varētu pasmieties pats par sevi.

Kad Tomuļmāte aprieba Pindacīšas galvassāpes, runājot Blaumaņa sacerētos buramvārdus “..Melns krauklis skrej pa jūru, skrējējs skrej pakaļ. Mīļā Laima, ņem to slotu un atslauki viņu atpakaļ…”, nevarēju apturēt smieklus ne tikai aktrises tēlojuma dēļ. Tikpat jautrības raisīja fakts, ka nekur tālu jau neesam nokļuvuši arī mūsdienās. Un izrādās, pasmieties par sevi ir tik veselīgi!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *