Cik labi, ka saulains un sauss, priecājas katrs, kam vēl pagājušajā nedēļā bija jārok kartupeļi, paša stādīti un kopti, tie ziemā garšos izcili.

Visu gan var nopirkt veikalā, taču paša zemē liktajiem un tagad ar rokām lasītajiem, tad apžāvētiem, pārlasītiem un noglabātiem pagrabā, bumbuļiem ir pavisam cita vērtība.
Savu dārziņu vai tīrumiņu, kur izaudzēt tupeņus, burkānus, gurķus, kabačus un citus dārzeņus, joprojām vēlas un kopj daudzi. Ne jau tāpēc, ka tas ir lētāk par iepirkšanos veikalā, domāju, drīzāk pat dārgāk, bet tas, kas apčubināts gādīgām rokām, rada ne tikai pilnu vēderu, piepilda arī sirdi.

Paša audzēts, gatavots, radīts, tā nav īslaicīga mode. Prasme veidot ko pašam kļūst aizvien ierastāka. Cik vairs ir māju, kur svētku reizēs ēd veikalā pirktu kūku? Aizvien biežāk pat mājasmātes, kas iepriekš virtuvi nav mīlējušas, ķeras pie olu kulšanas, miltu sijāšanas, lai izceptu savējiem īpašo brīnumu – mājas torti. Cik daudzi izvēlas gardumus sarūpēt savā cepeškrāsnī, liecina pavisam sadzīviska lieta – kūku un cepumu veidņu plauktu pārpilnība veikalos.

Šī rudens bagātā sēņu raža sociālajos tīklos uzvilnījusi visdažādāko ēdienu recepšu vilni. Ko tik visu no sēnēm var pagatavot! Brīnumainas lietas, ne tikai mērci, zupu, kotletes un konservus, pat saldos ēdienus! Un atkal paši savā virtuvē, savām rokām.

Lepoties ar kādā tirgotavā pirktu ēdienu, domāju, ir sen aizgājis laiks. Ja nu lasis, jūras ķemmītes un austeres… Bet arī tie vairs nav ne brīnums, ne smalkums. Tagad kā prestiža apliecinājums ir pašu raudzēts vīns vai siets siers ar, piemēram, paš­vārītu lāceņu ievārījumu. Citiem tāda nebūs!

Vai tā ir tikai vēlme ēst svaigu, savām rokām gatavotu pārtiku un apliecināt savu varējumu radiem un draugiem? Bet varbūt tā ir ticība sev, pareizas devas pašapziņa un pašcieņa? Un varbūt var skatīties vēl plašāk, varbūt tas ir mūsu kopējās pašapziņas spēks, kas gadu no gada veidojies un pilnveidojies.

Dārzkopība un mielasts, protams, ir sadzīves daļa, taču man nez kāpēc šķiet, ka tieši ikdienišķās lietas visspilgtāk raksturo gan cilvēka, gan sabiedrības vērtības. Tās atklāj to, ko gribam noslēpt, taču arī parāda to, ko reizēm tā īsti neesam apzinājušies.