Raksti

Domas

Pārvietoties tikai dabai draudzīgi

Iveta Rozentāle

Vienā no sarunu festivāla “Lampa” diskusijām runāja arī par to, vai Cēsu vecpilsētā pilnībā būtu jāliedz transporta kustība, vai cilvēkam, kurš dzīvo vecpilsētā, tiešām ir nepieciešams mašīnu nolikt tieši pie savas mājas, protams, ietverot atsevišķus izņēmuma gadījumus, kad kaut kas jāpiegādā vai ir cita īpaša situācija. Un tad no viena diskusiju dalībnieka, paplašinot šo skatījumu visas pilsētas mērogā, izskanēja doma, ka viņš, piemēram, Cēsīs vispār ar likumu aizliegtu tiem, kas dzīvo un strādā pilsētā, pārvietoties ar auto, jo viss ir ērti izstaigājams un nav nekāda laika zuduma.

Protams! Lai gan, salīdzinot ar galvaspilsētu, kur arī pārvietojoties sabiedriskajā transportā vai personīgajā auto, var nākties pavadīt nesamērīgi daudz laika, lai nokļūtu darbā, Cēsīs tas šķiet vien tāds nieks. Un lai gan man nav nekas pret pārvietošanos pa pilsētu kājām, un ir cilvēki, kuriem nav mašīnas, tāpēc viņi visur dodas kājām, ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu, tajā pašā laikā nevaru piekrist, ka pat tik nelielā pilsētā kā Cēsis, nokļūstot no vienas vietas citā, nav nekāda laika zuduma. Protams, ja iedzīvotājs strādā birojā, kur no rīta atnāk un pēc darba dodas prom, tad pusstundas, stundas pastaiga, kas nepieciešama, ja darbs, piemēram, atrodas pilsētas otrā pusē, ir ne tikai dabai draudzīga, bet ļoti veselīga, ar iespēju gan noskaņoties darbam, gan pēc tā izvēdināt galvu un pārslēgties atpūtas režīmā.

Tomēr, kā ir tad, ja darbs prasa dienas laikā būt dažādos punktos? Un kā ir ģimenēm, kurās ir vairāki bērni pirmsskolas un sākumskolas vecumā, kas visi no rīta jāpavada uz mācību iestādi, un viens no tās jāizņem jau tūlīt pēc pusdienām, otrs pievakarē? Turklāt, ja otrs vecāks strādā citā pilsētā vai, ja, piemēram, māmiņa bērnu audzina viena. Tāpat jautājums, kā justies cienījama vecuma cilvēkam vai kādam ar nopietnām veselības problēmām, ja pa pagauraino pilsētas reljefu no, piemēram, Saulrītiem jānokļūst slimnīcā un varbūt vēl jāieiet bibliotēkā?
Protams, Cēsis var izbraukt ar velosipēdu, taču divus trīs bērnus ar to neizvadāsi. Un īpaši ērti nejutīsies rudens slapjdraņķī un ziemā, ņemot vērā Cēsu reljefu un to, ka ne visur ir veloceliņi.

Ik pa reizei tiek diskutēts, ka arī to laiku, ko cilvēks pavada ceļā uz darbu, būtu jāierēķina viņa darba laikā. Bet līdz šim tas dzirdīgas ausis nav sasniedzis, domājams, apzinoties, ka cilvēki ikdienā ļoti daudz laika pavada ceļā, un ne jau tikai sava prieka pēc. Un droši vien, pieņemot dažādus normatīvos aktus, to pieņēmēji domā ne tikai par tādu statistiski vidējo iedzīvotāju, bet par to, kā tas ietekmēs ikvienu, kas šajā vietā dzīvo.

Bet diskusijas tieši ar to ir interesantas, ka tajās visi neskatās vienā virzienā un nerunā tikai par to, kā ir pareizi. Diskusija arī ir iespēja izpausties savā domu lidojumā, diskutēt par jautājumiem, par kuriem ikdienā neaizdomājamies vai kuriem nepietiek laika pievērsties. Iespējams, tā ir arī vieta, kur piedzimt idejām, kurām citur nebūtu vietas rasties.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *