Raksti

Domas

Pārmaiņas, kas rada šaubas

Iveta Rozentāle

Jau pagājis gandrīz mēnesis kopš nodokļu izmaiņām, kas stājās spēkā 1. jūlijā. Izmaiņas noteica arī to, ka tiek ieviests minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts. Tādējādi neatkarīgi no tā, cik lielu slodzi cilvēks strādā, nodokļi jāmaksā vismaz no minimālās algas. Turklāt izmaiņas skāra ne tikai darba devējus, bet arī pašnodarbinātos, autoratlīdzību saņēmējus un citus. Tas, ka tā ir iespēja nodrošināt vismaz minimālas sociālās garantijas un arī rūpēties par sabiedrību kopumā, jo mūsu iemaksas veido arī reālos naudas līdzekļus šodien izmaksājamām pensijām, nenoliedzami ir pozitīvi un vērtīgi. To ir svarīgi izcelt. Tomēr “šūmēšanās” ap nodokļu izmaiņām turpinās, jo viss nav tik viennozīmīgi.

Nepatīkamu pārsteigumu sagādāja Valsts ieņēmumu dienesta vadītājas Ievas Jaunzemes paustais viedoklis, ka nepilns darba laiks ir veids, kā slēpt reālos ienākumus, par to liecinot dienesta pieredze. No tā var saprast, ka cilvēki strādā pilnu laiku, bet nodokļus maksā tikai par daļu nostrādātā. Lai gan nenoliedzami ēnu ekonomika joprojām pastāv, ir jomas, kur cilvēkiem vēl arvien ir iespējams maksāt daļu naudas oficiāli, bet daļu aploksnē. Taču skats uz to, ka nepilns darba laiks ir veids, kā slēpt reālos ienākumus, ir ļoti šaurs. Nenoliedzami, ieviestās izmaiņas liek samaksāt nodokļus vismaz no minimālās algas. Bet ko darīt cilvēkiem, kuriem nepilna slodze ir tieši tāpēc, ka viņi nespēj strādāt pilnu slodzi?

Arī “Druvā” esam rakstījuši, ka ir daudz cilvēku, kuriem dažādu iemeslu dēļ nav iespējams strādāt pilnu slodzi. Viņu ir nevien pāris, bet ļoti daudzi – gan cilvēki ar īpašām vajadzībām, gan jaunās māmiņas, gan tādi, kuri uz nepilnu slodzi strādā vairākās vietās, lai tikai nopelnītu. Latvijā ir daudz mazu uzņēmumu, kur noteiktus darbiniekus nav vajadzības nodarbināt visas dienas garumā piecas reizes nedēļā. Bet strādājošais ir vajadzīgs. Man šķiet, ka latvieši ir izdomas bagāti, daudzi labprātāk nevis sēž uz pabalstiem un gaida, kad viņiem dos, bet gan meklē dažādas iespējas, kā nopelnīt – nopelnīt sev, iespējams, pat pieņemt darbā vēl kādu. Jā – ne uz pilnu slodzi, ne visus mēnešus, bet ar gandarījumu, ka naudiņa ir paša nopelnīta. Un, manuprāt, Latvijā ir svarīgs ikviens šāds cilvēks. Tomēr bieži šādi darboties griboši cilvēki saskaras ar grūtu un smagnēju procesu, kā nokārtot visus vajadzīgos papīrus, saķer galvu, kad uzzina, cik liela daļa no nopelnītā aizies nodokļos. Un runa nav par to, ka cilvēks negribētu nodokļus maksāt, runa ir par samērīgumu. Turklāt arī šajā ziņā daļai cilvēku nav ticības, ka izmaiņas nāks viņam par labu. Maksā tāpēc, ka ir jāmaksā, bet neredz ieguvumu sev vai kopējo sabiedrības ieguvumu. Bet labāk būtu, ja līdz ar kārtējām izmaiņām cilvēkam būtu pārliecība – tas ir uz labu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *