Raksti

Domas

Paralēlās pasaules

Līga Salnite.

Cik bieži vairāmies no sarunām un pat domām par dzīvības eksistenci ārpus zemes vai paralēlo pasauli kaut kur tepat, netaustāmā matērijā? Laikam tikpat bieži, cik instinktīvi tiecamies šīs lietas arī izzināt. Ziņkā­rība mijas ar mulsumu par neaptveramo, mūsu prātam nepakļaujamo. To, ka šādas pretrunīgas jūtas loloju attiecībā uz visiem – pa daļai zinātniski, pa daļai mistiski skaidrojamajiem – jautājumiem, apzinājos jau sen. Taču tikai aizvakar aptvēru, ka neesmu tomēr tik atvērta nacionālo un mentalitātes atšķirību izpausmēm, kā līdz šim par sevi gribēju domāt.

Apaļus 30 gadus esmu nodzīvojusi Rīgā, pēdējos piecus no tiem – ar krievvalodīgo kultūru vispiesātinātākajā guļamrajonā, tomēr man bija paveicies visā šajā laikā ne reizi nepietuvoties 9.maija svinībām Uzvaras parkā. Kad beidzot Rīgu esmu nolikusi tālākajā apziņas plauktiņā kā savas pagātnes simbolu, ironiska sakritība aizved mani vienas dienas vizītē uz galvaspilsētu tieši 9.maijā un divkārt – gar Notiku­ma epicentru. Tā kā biju tur vēl gaišā dienas laikā, tad nebija manāmas vēl nekādas “ālēšanās”, bet nenoliegšu – sev negaidīti sastingu šausmu izteiksmē, cik sveši un neadekvāti to ieraudzīju visapkārt tik pazīstamajā vidē. Ziedu tirgotāju lāviņas divu kvartālu garumā, kur kaudzēm kārtotas sarkanas neļķes, sarkanu balonu mākoņi un karodziņi visur, skatuves un citas konstrukcijas, Nila Ušakova klātbūtnes solījums, troksnis un cilvēku tūkstoši, no kuriem dažs, šķiet, sācis atzīmēt jau līdz ar saullēktu. Un, kur vien pagriezies, policijas automašīnas, kārtībsargi uz motocikliem, pa pāriem vienkārši patrulējot, daži pat zirgos. Tramvaja durvis aizveras, un tālāk uz pilsētas centru jau klusēdami dodamies pārējie pasažieri – uz to “paralēlo pasauli”, kur nav tik daudz sarkanās krāsas un fonā vīd vien daži atgādinājumi par Eiropas dienas kā Eiropas Savienības simboliskā aizsākuma brīdi un šim vēsturiskajam notikumam veltītu izglītojošo pasākumu pieteikumi. Tomēr šo cieši sakniebto lūpu kompānijā mājup jau pusdienlaikā dodas svinību nogurdinātā – kāda kundzīte ap 80 ar košsārto balonu vienā un karodziņu otrā rokā. Vientuļi un atrauti kā ielīmēta kolāžas bildīte. Manas šaus­mas nomaina skumjas. Cik tāli un “paralēli” mēs esam, tā arī nespējot satikties vienā punktā. Pat atrodoties vienā vagonā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *