Raksti

Domas

Par vasaru domājot

Jānis Gabrāns

Lai gan līdz vasarai vēl jāpaciešas, domas arvien vairāk kavējas pie tās. Arī tāpēc, ka pagājusī mūs tomēr izlutināja ar siltumu un ilgumu. Protams, ir bail, ka otrreiz tā var nebūt, bet, kamēr neizbaudīsi, nezināsi. Tāpēc gribas vasaru! To veicina rīta agrumā istabā iespīdējušie saules stari, kas visuzskatāmāk apliecina, ka tumšais gada laiks pārdzīvots. Un saulainajās pavasara dienās kaut kur garšu un smaržu atmiņās jau uzjundī grila dūmu un ceptas gaļas aromāts, alus putiņu rūgtums. Lai piedod tie, kuri līdz šim stingri turējās pie ziemas noskaņojuma, neļaudamies pavasarīgi vasarīgām vaļībām, bet es ar savām domām tomēr izsitu no šī līdzsvara. Tā jau dzīvē notiek, ka kāds mums kaut ko izstāsta, vai kaut kur izlasām pat it kā nevajadzīgu informāciju, bet tā paliek prātā, par to domājam, dažbrīd pukodamies, kāpēc tā. Bet domājam. Un tā paliek kaut kur atmiņu dziļumos un izpeld brīžos, kad par to galīgi nedomājam. Kad tā pat nav vajadzīga. Interesanti uzbūvēts tas cilvēks, ko citu lai saka, un izprast to domu rosīšanos laikam neiespējami. Teiksim, kāpēc no zemapziņas uznirst atmiņas, kam nav nekādas saistības ar konkrēto brīdi. Tas gluži kā ar “lipīgajām” dziesmām. No rīta iedungo sev vienu meldiņu vai dzirdi to skanam pa radio, un tad pusi dienas tā tev skan galvā. Dungo pie sevis to vienu frāzi, besīdamies, ka netiec vaļā.

Kādā saulainā februāra dienā, ejot pa Rīgas ielu, sajutu vēlmi ieiet kafejnīcā “Zaļa zāle”. Uzreiz gan attapos, ka tā tāda pārsteidzīga vēlme, jo zāle taču vēl nav zaļa, bet viņu sauklis vēsta – esam atvērti, kad zāle zaļa. Bet šī ir vieta, pēc kuras, iespējams, ilgojos visvairāk, un esmu pārliecināts, ne es viens tāds. Lūk, pierādījums, kā ar minimālu, bet kvalitatīvu piedāvājumu panākt teicamu rezultātu. Manuprāt, šādas vietas vislabāk raksturo mazpilsētu, un šī ir viena no Cēsu zīmoliem, ko zina visā Latvijā, un ne tikai. Pat grūti nodefinēt, kas tur ir tas īpašais, bet ir. Varbūt tas, ka viņi ir vaļā tikai noteiktu laiku un pārējā jau paspēj noilgoties. Taču domāju, ka tas ir tikai viens no iemesliem. Viņi spējuši izraisīt cilvēkos kaut kādu zemapziņas vajadzību tur iegriezties. Kaut arī zināms, ka piedāvājums jau gadiem nemainīgs, bet arī tā ir vērtība, jo “Zaļas zāles” friškas, burgeri ir labākie, lai piedod citi ēdinātāji.
Lūk, uzrakstīju, un tagad atkal būs jādomā… Bet – no otras puses – ir, pēc kā ilgoties, un arī tas cilvēkam taču ir vajadzīgs.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *