Cik vienkārši – valsts atbalsts beidzies, jo mērķis nav sasniegts, tādēļ palīdzību neturpināsim, lai pašvaldības tiek galā pašas. Šāds lēmums nule pieņemts valdībā, proti, netiek turpināta atbalsta programma ģimenēm, kuru bērni apmeklē privāto bērnudārzu vai tiek atstāti sertificētas auklītes uzraudzībā, jo pašvaldības bērnudārzā nav vietu.
Jā, nodrošināt izglītības iestādes pieejamību ir pašvaldības funkcija. Bet valsts atbalsta izbeigšana jau nav sitiens pa pašvaldības budžetu (kur rindas uz bērnudārzu vietām bijušas, tās arī paliks), bet ģimeņu naudas maciņi gan cietīs. Īpaši pilsētnieku. Jo ne visām pašvaldībām budžetā atradīsies līdzekļi, lai kompensētu vecākiem izdevumus par auklīšu vai privāto bērnudārzu pakalpojumu izmantošanu, kā arī nebūs iespēju strauji palielināt vietu skaitu dārziņos. Taču, paldies Dievam, dzimstība pēdējos gados nav īpaši sarukusi, nereti ģimenes izvēlas laist pasaulē otro un trešo mazuli. Un kā atbilde tam – valsts atbalsta dzimstības veicināšanai izbeigšanās.
Atbalsta pasākumiem šajos trijos gados esot iztērēti 17 miljoni eiro, vēsta masu saziņas līdzekļi, taču rindas uz bērnudārziem nav izdevies likvidēt. Tādēļ šādu pasākumu turpināšanai neesot jēgas. Taču vai spriešanai nevajadzētu būt pavisam citādai – ja rindas joprojām ir, ģimenēm nepieciešama valsts palīdzība? Vai tad mērķis programmai bija nodrošināt mistiskās “rindas” pazušanu vai tomēr atvieglot ģimeņu ikdienu? Es laikam pavisam vientiesīgi domāju, ka valsts programmu galvenais uzdevums ir palīdzēt konkrētiem cilvēkiem, iedzīvotājiem, veidojot sistēmu, kas veicina visai sabiedrībai svarīgus procesus, nevis statistikas uzlabošanu.
Lai cik reižu valsts neteiktu, ka bērnudārzu pakalpojuma nodrošināšana ir pašvaldību uzdevums, vecākiem, kas nevar saņemt vietu saviem mazajiem vietējās varas dibinātā pirmsskolas izglītības iestādē, no tā vieglāk nekļūst.
Komentāri