Raksti

Domas

Par ko domāt?

Jānis Gabrāns

Aizvadītās nedēļas nogale Latvijā bijusi tik spraigiem notikumiem bagāta, ka ikvienam galva domu pilna, un kā lai cilvēks saprot, par ko viņam labāk domāt. Protams, var domāt par Latvijas Bankas vadītāja apcietināšanu, kā viņam nabadziņam izolatorā klājas, un atcerēties kādreiz tik zināmās filmas nosaukumu “Bagātie arī raud”. Te gan vienmēr prātā nāk kāda cita atziņa, proti, ka labāk tomēr raudāt “Lexusā” nevis “Moskvičā”.

Var domāt par banku būšanām un nebūšanām, bet, mēģinot iedziļināties, kas kuram ko pārskaitījis, kur drīkstēja, kur ne, kļūst skaidrs, ka, jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Kāpēc galvu piesārņot ar šādu informāciju, nezin vai draugi pie alus kausa novērtēs, ja sāksi gari un plaši izklāstīt kādas bankas veiktos nelikumīgos pārskaitījumus uz Ziemeļkoreju un vēl kur citur.

Šo banku un baņķieru ēnā nedaudz palikušas ķibeles ap augstajiem elektrības rēķiniem, bet arī tur to koku tik daudz, ka speciālistu skaidrojumā var klausīties kā brīnumā. It kā runā latviski, bet skaidrs nav nekas. Un te arī parādās katra tīri cilvēciskās iezīmes, ja reiz mani tas neskar, jo rēķins nav ne par centu lielāks, pat mazāks, tad vienalga, kas tur citiem. Zinām taču, ka katrs sev tuvākais.

Ak, jā, vēl ir olimpiskās spēles. Var jau domāt par mūsu biatlonista Rastorgujeva neslīdošajām slēpēm, kas, pēc viņa paša teiktā, liedza olimpiādi pabeigt uz pozitīvas nots. Jācer, ka slēpju gatavotāji viņam atvainojās, jo, redz, Zviedrijas distanču slēpošanas izlases slēpju gatavotāji atvainojušies publiski visai valstij, ka slikti sagatavota inventāra dēļ Zviedrijas izlases vīri samērā slikti nostartēja 4×10 km stafetē. Arī te var domāt, vai 5.vieta ir slikti vai tomēr labi.

Varbūt labāk vispār nedomāt neko, bet doties ārā baudīt ziemu. Lūk, svētdien Priekuļos notika skriešanas seriālā “Noskrien ziemu” kārtējā posma sacensības, kur uz starta stājās vairāk nekā 500 skrējēju. Skrienot pa sniegainajām Priekuļu nogāzēm, absolūti nenāk prātā domas, kurš no kura mēģinājis izspiest lielāku vai mazāku kukuli, kurš kuru apkrāpis un par cik, un – vai valdība tiešām slikta pavisam vai tikai nedaudz. Šādām domām skrējiena laikā nav vietas prātā, tās paliek kaut kur tālu, tālu aizmugurē, bet finišā gandarījums par veikto distanci, neskatoties uz ieņemto vietu, ir daudz, daudz lielāks, nekā visu dienu pavadot mājās pie datora vai televizora un bendējot savus un mājinieku nervus par tik neietekmējamām lietām kā kāda bankas vadītāja aizturēšana.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *