Raksti

Domas

Pamāt ardievas ziemai

Jānis Gabrāns

Tas gan bija ātri, tā šogad varēja teikt par sniega straujo pazušanu. Burtiski nedēļas laikā viss krasi mainījās, no visaptveroša sniega baltuma līdz tā pilnīgai neesamībai, un tikai īsu brīdi piekalnītēs bija pamanāmi Purvīša motīvi. Starp citu, dižajam gleznotājam vakar bija dzimšanas diena.

Redzot sniega straujo pazušanu, droši vien daudzi nodomāja, cik labi būtu, ja tikpat ātri mēs varētu tikt galā ar vīrusu, kura nonākšanai Latvijā otrdien apritēja gads. Jau gads vai tikai gads, kā laika vienību salīdzinām.

Pāršķirstot “Druvas” pagājušā gada komplektu, redzu, ka vēl marta sākumā fotogrāfijās redzams, ka cilvēki sēž kopā sanāksmēs, nodarbībās, notiek sporta sacensības, dzīve rit savu gaitu. Neticu, ka kāds pat sliktākajā prognozē iedomājās, kā dzīvosim gadu vēlāk, bet tas ir noticis. Turklāt laikam pašreizējās nākotnes prognozes ir daudz pesimistiskākas nekā pirms gada.

Šogad vislielākais paldies jāteic dabai, kas uzdāvināja brīnišķīgo ziemu, kas kaut daļēji palīdzēja mazināt pandēmijas uzlikto -viss ir slēgts – nogurumu. Šķiet, citus gadus tik daudz cilvēku slēpošanas bāzēs, uz dīķiem, ezeriem vai katras kalnu nogāzītes, kur iespējams nobraukt ar ragutiņām, netika manīts. Cilvēki tā varēja izrauties no mājsēdes, attālinātā darba, mācībām. Bail iedomāties, kā mēs justos, ja būtu iepriekšējā ziema, kad tas bija tikai gadalaika nosaukums bez jebkādām klasiskās ziemas izpausmēm.
Sakot ardievas aizejošai ziemai, vērts tai pateikt paldies. Atzīšos, man tiešām tā neapnika, tas nekas, ka nācās tīrīt sniegu no mašīnas, kasīt ledu no auto logiem, kas citu gadu jau februārī sāka tracināt. Jā, šis ir citāds laiks, kas māca dzīvot citādi. Māca novērtēt, pārvērtēt, saprast. Vīrusa izplatība gan rāda, ka ne visiem ar to viegli sadzīvot. To tikai apliecināja kāda mūziķa intervijā teiktais, ka viņam itin bieži nākoties atteikt piedāvājumus uzstāties pagrīdes ballītēs, ko rīkojot pat lieli uzņēmumi. Teiciens – dzīres mēra laikā – izturējis gadsimtus, dzīvs joprojām.

Atvadoties no ziemas un dzīvojot cerībā, ka pavasaris nesīs lielāku brīvlaišanu, atcerēsimies, ka vēsture rit pa spirāli un viss, kas notiek, patiesībā reiz jau ir bijis. To apliecina kāda XVII gadsimta Florences iedzīvotāja pierakstītās atmiņas par laiku, kad 1629.gada rudenī Itālijā ienāca mēris: “Neviens nespēlēja bumbu, neviens neizspēlēja komiskas ainas, nekādu priekšnesumu un jautru izrāžu, (..) tovasar pat netika rīkotas zirgu skriešanās sacīkstes, uz kurām parasti pulcējas daudz ļaužu.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *