Raksti

Domas

Paliec mājās

Jānis Gabrāns

Jau gandrīz divus mēnešus tiekam aicināti palikt mājās, šķiet, vairums to arī ievēro. Nu vismaz pirmajā mēnesī, kad bija tik daudz nezināmā, kad satrauca situācija Eiropā, cilvēki tiešām vairāk palika mājās. Protams, daļa sabiedrības to ignorēja, uzskatot, ka neviens nevar liegt tikties, tusēt, jo aizliegumi un satraukums ir tikai muļķības. Pirms Lieldienu brīvdienām epidemi­ologi teica, ka aprīļa beigās būs redzams, kā cilvēki ievēroja aicinājumu palikt mājās. Dati rādīja, ka inficēto skaits nepalielinājās, kas liek secināt, ka cilvēki bija atbildīgi.

Taču pavasarīgais laiks, samērā stabilā Covid-19 situācija dara savu, un arvien vairāk ir to, kuri nespēja izturēt šo noslēgtību un maija brīvdienās devās ciemos. Kā citādi lai skaidro nemitīgo automašīnu plūsmu no Rīgas uz Vidzemes šosejas 1.maija pēcpusdienā.

Ja pirmais ārkārtējās situ­ācijas mēnesis tiešām ļāva atpūsties no trakā skrējiena, kurā iepriekš visi bijām ierauti, ļāva sakārtot domas, māju, tad, otrajam mēnesim tuvojoties beigām, noturēt sevi mājās kļūst arvien grūtāk. Lai arī nekur nav tik labi kā mājās, pat latvietis saprata, ka tomēr ir sociāla būtne, kurai gribas izrauties no viensētas un satikt citus. Senos laikos, kad darba dienas pagāja savā sētā, svētdienās brauca uz baznīcu, pēc tam iegāja krogā, lai pārrunātu tā brīža svarīgāko. Tagad ne baznīcas, ne krogu, jo, pat ja tie atvērti, jāievēro distancēšanās. Lai gan Latvijā    situācija ir ļoti brīva, varam iet dabā, staigāt pa pilsētu, kas liegts citās valstīs. Lūk, tur vajadzīga izturība, lai pusotru, divus mēnešus pavadītu četrās sienās, labākajā gadījumā tiktu līdz veikalam, aptiekai, varbūt darbam.

Izrādās, socializēšanās tomēr ir vajadzīga, tā dod emocijas, pārdzīvojumus, ko nevar iegūt attālināti. Var jau visu izrunāt telefonā, video zvanā, bet tas neatsver tikšanos aci pret aci. Tehnoloģijas noņem to īpašo pienesumu jeb pievienoto vērtību, ko dod dzīvā saruna. Te var citēt aktrises Ditas Lūriņas teikto raidījumā “Kultūrdeva”, ka skatīties teātra izrādes “onlainā”,  tas ir kā bučoties caur betonu: “Teātris ir dzīvs process. Teātris ir tas, ka skatītājs elpo to pašu gaisu, ko aktieris.”

To pašu var attiecināt uz jebkuru sarunu, tā ir maksimāli piepildīta, ja abi sarunu partneri “elpo to pašu gaisu”.

No vienas puses, varam pārmest, ka kāds neievēro aizliegumu, ka tiekas, varam zvanīt policijai par redzēto, bet tad jāiedomājas sevi viņa vietā, vai pats tiešām tik stingri esi ievērojis visas prasības. Cik viegli pašam būt tikai ar sevi un tiem, ar kuriem dzīvo vienā mājoklī.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *