Raksti

Domas

Pa pusei zaļi

Monika Sproģe

Mums patīk ērtības un tā vien šķiet – kas tur slikts? Ir taču parocīgi aiziet uz lielveikalu, iegādāto sakraut pie kases pagrābtā maisā, mājās ievietot ledusskapī, tad ik pa brīdim kādu paciņu izvilkt un iztukšot, bet iepakojumu izmest.

“Agata Kristi visdrūmākos kriminālnoziegumus esot sacerējusi, mazgājot traukus, bet ne visi spēj savu nepatiku pret trauku mazgāšanu pārvērst pārdodamā produktā. Tāpēc ir tik labi, ka jaunais dzīvesveids ļauj trauku mazgāšanu samazināt līdz minimumam. Kādreiz saplīsušas zeķes un kamzoļus mūsu vecmāmiņas lāpīja, tagad mēs tos varam izmest. Laiks, ko pavadām lāpot, ir daudz dārgāks nekā jaunas zeķes. Kamēr lāpām vienas zeķes, palaižam garām iespēju nopelnīt naudu, lai nopirktu trīs pārus,” žurnālā “Vides Vēstis” raksta Jana Simanovska.

Šo citātu zināmā mērā varu sasaistīt ar sevi. Esmu tas negausīgais patērētājs, kurš neseko līdzi pārtikas produktu iepakojumam. Tomēr pēc izlietošanas cenšos to iemest pareizajā atkritumu urnā. Atkritumus šķiroju pēc garastāvokļa. Ar to nelepojos, bet progress ir, jo labais biežāk uzvar slikto. Es tiešām nelāpu zeķes, taču domāju, cik tas būtu jauki, ja manam viedtālrunim būtu ilgs mūžs un varētu nomainīt tā detaļas, nevis aparātu pašu. Ja vīna pudele nebūtu jāizmet, bet vīns tajā uzpildītos līdz ar īsziņas nosūtīšanu vīndarim. Skatoties apkārt, aizvien biežāk secinu, ka visam ir ļoti īss garantijas laiks, un nopētu sevi spogulī. To savā ziņā diktē arī popkultūra, kas nosaka, ka tas, kas bija modē pagājušajā gadā, šogad nekam neder. Nākas meklēt klasiskas lietas un mūžīgas vērtības, jo tajās ir kaut kas fundamentāls un drošs. Koko Šaneles vārdiem sakot: “Mode mainās, bet stils paliek.” Kaut gan biežāk sastopos ar to, ka mode mainās, bet ieradumi paliek.

Nesen mani pārņēma nodoms plastmasas maisiņus nomainīt pret papīra tūtām – no šī brīža līdz mūža galam. Uzmetot aci cenu atšķirībai, nopriecājos, ka papīra maisiņš ir lētāks. Un tagad esmu papīra maisiņu upuris. Taču, ja plastmasas maisiņus glīti salocīju un paglabāju citām reizēm (taupības niķis), ieliekot somā vai virsjakas kabatā, tā, lai ir pa ķērienam, ja nu pēkšņi vajag, tad to papīra maisiņu tik mazu vis nesalocīsi. Tāds liels un neparocīgs tas pieliekamajā ierindojas starp vēl desmit tādiem pašiem. Kvern tur tādi ne man, ne manai mājas videi draudzīgi.
Nēnujā, varētu pārmesties uz auduma maisiņiem, taču tie maniem iepirkumiem ir par maziem, turklāt tās aukliņas mūždien tik garas, ka ne vien uz pleca uzmest, bet ar maisiņa saturu vēl dibenu atdauzīt. Saki, ir taču arī lielāki auduma maisiņi. Protams, ka ir – kas vainas kartupeļu maisam?! Tikai salocīts tas nekādi nekļūst tik mazs un ērts kā plastmasas maisiņš.

Līdz ar to varu teikt, ka esmu zaļi domājoša tikai pa pusei, tādā vēlamības izteiksmē. Varbūt man ir pārāk augstas prasības ērtībām, kamēr zaļi domājošie neceļ brēku par tādiem niekiem. Bet es tiešām mīlu dzīvot ērti. Vai es vēlos saudzēt planētu? Bet protams! Tikai, cīņubiedri, nāciet klajā ar jēdzīgiem un funkcionāliem piedāvājumiem!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *