Raksti

Domas

No lipīgām ziņām pa gabalu

Sarmīte Feldmane

Kritiskās domāšanas trūkums, medijpratība, lētticība un kas tik vēl netiek piesaukts situ­ācijās, kad kāds kaut ko saprot citādi, kā bijis domāts. Tad stāsta tālāk un sāk velties viltus ziņu putekļu mākonis. Un runa nav tikai par to, kas izskanējis publiskajā telpā. Arī informācijas mutvārdu aprite visos laikos bijusi gana interesants fenomens. Ja savstarpējā saziņā kopienā, kurā cits citu pazīst un ir skaidrs, kura teiktajam var ticēt, kura ne, arī gadās, ka nepatiesas ziņas vēstnesis kādu niansi iztulkojis pēc savas izpratnes un rodas nepareizība, tad kā zināt, kam uzticēties starp nepazīstamiem cilvēkiem. Viens runā skaidri un asi, otrs lavierē ar vārdiem, trešais, apslēpjot draudus, uzmanību piesaista ar mierīgu runu. Jaunumiem vairs nav putnu spārnu vai vēja ātruma, tie traucas pa viļņiem. Ne izsekot, ne noteikt sākumpunktu, ne mērķi. Nevajag trīs priedes, lai apmaldītos.

Kultūras ministrija nolēmusi kaut ko darīt, lai mācītu seniorus. Mācītu medijpratībā, skaidrotu par dezinformāciju, kā to atšķirt no patiesības. Informatīvā kampaņā “Viltus ziņas ir lipīgas” tiks uzrunāti tieši vecākā gadagājuma iedzīvotāji. Sociālajos tīklos jau atrodami materiāli, kurus izlasot, var gūt priekšzināšanas, lai sāktu kritiski domāt, nenoticētu katra teiktajam.

Protams, mācīties, apgūt ko jaunu nekad nav par vēlu. Un noteikti ne viens vien seniors izmantos arī šos materiālus. Ja vien… darbojas internetā. Ja ne? Varbūt uzklausīs to, kurš izlasījis un pastāstīs. Pastāstīs, kā sapratis. Vai nesāksies atkal pārpratumi un kāds fakts, bagātināts ar niansi, nekļūs par viltus ziņu? Vai, izsakoties “mūsdienīgāk” – par fake news (feik ņūz).

Saprotams, ir laiks, kad labāk, lai klātienē notiek mazāk tikšanos, sapulču, mācību. Taču senioriem klātienes nodarbība, diskusija dos daudz vairāk nekā izlasīti materiāli. Katrā pilsētā un novadā ir senioru nevalstiskās organizācijas, kurās viņi nāk kopā, apmainās domām, strīdas par aktuālāko. Vai tā nebūtu īstā vieta, kur kādam medijpratējam ar viņiem runāt?    Saruna nebūtu viegla, bet no dzīves.

90.gados arī pagastos pensionāriem tika rīkotas demokrātijas mācības. Sabiedriskās iekārtas mainījās, bija jāsaprot jaunās vērtības, varas un sabiedrības attiecības. Lieki teikt, ka šīs mācības bija kupli apmeklētas, jo cilvēki vēlējās izprast jauno. Un nekas jau nav mainījies. Tagad ir tāpat.
Tikai, lai kāda teiktajam noticētu, vispirms jau viņam ir jāuzticas.    Šajā laikā lielā plaisa veidojas starp varas – Saeimas un valdības – teikto un sabiedrības sadzirdēto. Ja nemāk pateikt, ja solījumi krīt ārā no caurā maisa ātrāk, nekā tie izskanējuši, un pēc tam iemīti dubļos, tad drošāk ir neklausīties, nevis mēģināt izprast, izsekot līdzi notikumu gaitai. Jo mazāk ir to, kam var    uzticēties, jo saspringtāk cilvēks cer sadzirdēt to, ko pats savā prātā izdomājis, no kāda padzirdējis. Lai pieslietos uzskatam, viedoklim.

Viss tik vienkārši un reizē ļoti sarežģīti. Ikviena problēma, nesaprašanās visātrāk atrisināma sarunā. Tas nav tas pats, kas internetā ierakstīt, ko domā, sarunā teiktajam jābūt argumentētam. Citādi runātājs var izskatīties pēc neprašas un muļķa.    Aizstāvēt savu viedokli, nepamatojot ar sagrābstītiem faktiem ( bet, ja citu nav?), nav viegli.

Medijpratība nebūt nav iemaņa, kuru var ātri apgūt un saprast.    Bet vai tad dzīvē kas notiek ātri, ja gribam darīt pamatīgi? Diemžēl “Viltus ziņas ir lipīgas”. Vai tiešām, ja nepielips, neticēsi?

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *