Raksti

Domas

Nepierast, neaizmirst, nepadoties

Sandra Trēziņa

Jebkura dzīva būtne, arī cilvēks, var pierast pie apstākļiem, kādos nonāk, ja vien tie nav nāvējoši. To nodrošina izdzīvošanas instinkts. Vēlme uzturēt dzīvību nodrošina, ka samierināmies, pierodam, aizmirstam, piedodam, spējam priecāties un mīlēt arī neierastā, pat skarbā vidē. To pierāda daudzi jo daudzi notikumi vēsturē, daudzi jo daudzi cilvēku likteņi tuvākā un tālākā apkārtnē. Arī šobrīd paši piedzīvojam, ka ar biedējošo un sāpīgo var sadzīvot, par to var nedomāt, ja vien nav tiešas fiziskas saskares.
Un kaut kādā ziņā notiek tas, par ko jau faktiski zinājām: kara darbība Ukrainā vairs nav mūsu uzmanības un intereses pašā centrā, vismaz sabiedrības lielākajai daļai ne. Ir vasara, ir tik daudz pasākumu, notikumu, ir skaisto izlaidumu laiks, tuvojas Jāņi, kāds pošas kāzām. Visa daba zaļo, zied, briest, pildot sev lemto un nolikto. Un ir pareizi, ka arī mēs turpinām dzīvi, jo mums zināmā virzienā ir tie, kas tieši to gribētu atņemt.

Reiz tas jau notika. Nav laikam Latvijā nevienas ģimenes, kuru tas nebūtu skāris. To postu un sāpes, ko nesa Krievijas okupācija, nevar aptvert uzreiz, apjausma par kaimiņvalsts nodarīto nāk lēni un pamazām, uzzinot arvien jaunus un jaunus faktus.
Par to, kas pašlaik notiek Ukrainā, mēs vēl tikai uzzināsim, kaut kad… Lai gan jau tagad, dzirdot par Krievijas armijas “darbiem” šajā valstī, gribētos aizspiest ausis, lai nedzirdētu, nezinātu, tik šausmīgi tie ir.

Bet Ukraina cīnās, ik dienu bojā iet cilvēki. Mums, paldies Dievam, tie ir tikai vārdi.

Tikai vārdi…, ne izpostītas mājas, ne atņemti mīļie, ne sakropļots ķermenis, ne salauzta sirds, smeldzoša dvēsele.

Jā, tai vai citādi cieš visa pasaule. Kara iznīcinošā ķetna aizsniegusies līdz katram. Kara darbība ieilgst, un vēl nezinām, kad un kā tas viss beigsies. Jā, atskan neapmierinātība, kāpēc jācieš mums Latvijā. Jā, ir bažas par ekonomisko situāciju, par nākotni. Jā, ir jāsavelk josta, ir jādzīvo vienkāršāk. Un ir jānovērtē mūsu gaišās debesis, mūsu tik pierastā, ikdienišķā dzīve ar visām tās ķibelēm.
Ir vasara, dzīve Latvijā kūsā, un es ticu, ka tie, kas uzņēmušies atbildību par mums visiem, dara un darīs visu, lai kara ēna mūs skartu pēc iespējas mazāk.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *