Raksti

Domas

Nepienākas, bet ievilina

Andra Gaņģe

Līdzko pierodam kaut ko saņemt vai izmantot bez maksas, tā pieņemam, ka tas mums pienākas. Feisbuks, par kura izmantošanu profila lietotājiem nav jāmaksā, daudziem kļuvis gandrīz par otru es vai vismaz daļu no paša. Tur var uzburt dzīvi, kādu pats vēlies, tur var diskutēt, atbalstīt, apšaubīt. Liekas, tur ir pilnīga brīvība gan saturam, gan formai. Var sadzīvot īstenība un fantāzija. Var līdzās būt pilnīgi pretēji viedokļi, kaut mēs, protams, visbiežāk uzskatām, ka tie pretējie gan tur neiederas.

Taču nu jau zinām, ka feisbuks arī cenzē. Kaut kas no rakstītā vai attēlotā pazūd. Cik noprotu, katrā valstī ir kādi cilvēki, kas kontrolē, lai neizplatītos vardarbības draudi, rasisms un citi pazemošanas veidi, bet laikam jau lielāko cenzūras daļu veic programmas, mākslīgais intelekts. Un tieši par to šonedēļ televīzijas raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” bija sašutums.

No feisbuka dzēsts dzejnieces, dramaturģes un rakstnieces Māras Zālītes komentārs par Kariņu kā valdības vadītāju. Kā uzzinām raidījumā, literāte par valdības vadītāju teikusi vien to labāko. Pazudis arī mūziķa Kaspara Pudnika ieraksts, kurā viņš kritizē Samantas Tīnas sagatavoto priekšnesumu “Eiro­vīzijai” kā tādu, kas iznīcina sabiedrībā pastāvošās vērtības, proti, viņaprāt, tajā ir homoseksualitāti slavinoši elementi. Kā var noprast, dzēšanas “darbiņu” veicis ne jau cilvēks, bet tā sauktais “robots”.

Nevar nepiekrist ne raidījuma veidotāju, ne intervēto, tajā skaitā Valsts prezidenta Egila Levita, viedoklim, ka roboti nedrīkst cenzēt cilvēka teikto un ne jau vien tādēļ, ka nespēja ņemt vērā ne valodas nianses, ne kontekstu. Mehāniskā prāta cenzūra vispār nav pieļaujama. Un arī cilvēka cenzūra drīkst svītrot vien to, ko atļauj likums. Cenzūra ir aizliegta – saka Satversmes 100.pants. Vien…

Jā, manuprāt, ir kāds “vien”. Vai iespējams miljardi reiz miljardi ierakstiem dienā ap pusotra simta valodās garantēt taisnīgu, ar cilvēku izpratni veiktu pārbaudi? Kā tas būtu iespējams? Varbūt jā, varbūt nē, nezinu un nespriežu. Varu vien jautāt. Un piebilst, mēs katrs pats izvēlamies, teikt ko vai neteikt šajā medijā. Jo patiesībā jau feisbuks mums nepienākas, tas mūs vienkārši ievilina.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *