Raksti

Domas

Nekad nesaki nekad

Monika Sproģe

“Būtu mēs jauni, neprecēti un dulli, tagad sēstos uz moča un laistu uz jūru nopeldēties,” teica kolēģis un iekodās zemenē.
Tiesa pasludināja desmit minūšu pārtraukumu, tāpēc izvēlāmies saulītē, bet ātri to nožēlojām, jo sutoņa apslāpēja svaigā gaisa malkus, pēc kuriem tiecāmies.

Pēc dažiem teikumiem abi konstatējām, ka patiesībā ne vienam, ne otram jūra nepatīk. Tā ir skaista fotogrāfijās, taču kā stihija nesaista. Nekad neesmu varējusi saprast, kā cilvēki spēj pavadīt visu dienu jūras krastā, skatoties uz lielu peļķi. Visur smiltis un puvušu aļģu smaka. Blakus nokārtojas sunīši, mētājas atkritumi, raud bērni un pa retam dzirdama latviešu valoda.

Saku, ka laikam jau rīdziniekiem tā nodarbe tuvāka, jo daudzi uz jūru kā uzburti. Kolēģis pagriežas pret mani, paceļ saulesbrilles, iepleš acis un saka: “Bet kā tu domā, kas tagad 30 karstuma grādos Rīgā notiek? Cilvēki sēž savos bezgaisa dzīvoklīšos, ejot pa ielu, čurkst kā tāds speķis uz karstas pannas, protams, jūra ir tā vienīgā cerība tikt prom no tās elles.”

Ar sarunu tiesas pārtraukuma desmit minūtēs pietika, lai secinātu, cik labi, ka mums ir lauki, kur dēties. Kaut neliels mazdārziņš, privātmājas pagalmiņš vai – vislabāk – gruntīga lauku sēta, kur zem kuplā ozola ēnā palaiskoties. Mani pašu iepriecina fakts, ka tas jaukais Dieva stūrītis ne ar vienu nav jādala. Darbojoties pagalmā, nemanāmi notiek cita laika skaitīšana un pulkstenim vairs nav nozīmes. Visu nosaka darbs, kas jāpadara, un, tiklīdz viens ir apdarīts, nākamais jau padomā. Pēc brītiņa skaties – saule norietējusi, gar ausīm spindz odi un roka stiepjas pēc jaciņas.

Jo vairāk gadu, jo vairāk arī novērtējam mieru un dabas skaņas. Atceros, savulaik ravēju cukurbiešu vagas, kurām gala neredzēju. Abi ar brāli esam gājuši ganos kolhoza govis ganīt, druvā griezuši nomaldījušās vārpas. Skolas talkās devāmies lasīt kartupeļus vai aronijas. Pāris gadu vācām linus. Piedzīvoti arī tulpju laiki, sīpolu tīrīšana un šķirošana. Un līdztekus vēl bija piemājas dārzs, kam līdz Jāņiem bija jābūt trīs reizes izravētam, citādi dullā kaimiņiene Jāņos uzvilka tautastērpu un gāja no durvīm līdz durvīm, līdz visi kaimiņi bija apdziedāti. Sieva bija gados, laikam tā mandele viņai no Ulmaņlaikiem. Mums, bērniem, tas šķita špāsīgi, bet visas ielas bērnu mammas no trakās Bēmenes baidījās kā velns no krusta. Arī mēs baidījāmies, jo zinājām, ka,tuvojoties Jāņiem, atpūtas nebūs. Tagad, to atceroties, nāk smiekli, jo īstenībā vecā Bēmene nebija ļauna, viņa tikai visus pavilka uz zoba un atgādināja par tradīcijām.

Ilgus gadus domāju – nekad! Man nekad nebūs sakņu dārza, visur tikai mauriņš. Kam man sīpolus, burkānus un kāpostus, ja to visu var nopirkt veikalā! Un to trako darbu, fui! Tagad sēžu un skatos, kā mans mazais dārziņš top plašāks, kā domās aug plāni nākamajam gadam. Man tik tiešām jūras nevajag. Diena zvilnī starp smirdīgām jūras zālēm būtu mokpilna. Tā vietā labāk pirkstus ielaist zemē, vakarā ieiet pirtiņā un nopeldēties dīķītī. Vēlāk iekurt ugunskuru un dalīties mīļās sarunās ar bērniem, kuri pašlaik saka, ka viņiem nekad nebūs dārza, jo visu varot nopirkt veikalā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *