Raksti

Domas

Neiespējamās misijas īstenošana

Iveta Rozentāle

Te nu mēs esam – situācijā, kad, no vienas puses, sargājot savu un līdzcilvēku veselību, ievērojam dažādus ierobežojumus, no otras puses, – arvien vairāk organizāciju arvien skaļāk zvana trauksmes zvanus, norādot uz psiholoģiskajām sekām, ko nes ierobežojumi. Un rodas jautājums, kā, sargājot savu un citu dzīvību, neciest mentālajai veselībai.
Īsu brīdi ievērot ierobežojumus ir samērā vienkārši, jo visi zina – reiz tas beigsies, izturam un būs labi. Bet ilgstoši to darīt ir pavisam cita lieta, vēl jo vairāk, ja daļu ir nereāli izpildīt, un tad cilvēks vai nu sāk pārkāpt, ignorēt vai pārdeg, cenšoties izdarīt neiespējamo. Var redzēt, ka bērni pie attālinātajām mācībām ir pieraduši, bet tajā pašā laikā daļai parādās arvien izteiktāki robi zināšanās, citi apzinīguma dēļ ir pārmācījušies, vēl kāds mācību spriedzi izliek ģimenē, par sīkumiem aizsvilstoties no sirds. It kā viss notiek, bet sekas ir arvien jūtamākas. Izglītības ministrija jau norādījusi, ka citās valstīs attālināti mācības notikušas krietni īsāku laiku.

Nevalstiskās organizācijas runā par to, ka pusaudžiem un jauniešiem ir vajadzīga socializēšanās, tā nav iegriba, tā ir nepieciešamība, savukārt jaunākie bērni nevar visu izdarīt paši. Tātad vecākiem jālavierē starp darbiem, palīdzēšanu, silta ēdiena nodrošināšanu un harmoniskas vides uzturēšanu. Tomēr Allažu bērnu un ģimenes rehabilitācijas centra vadītāja skaudri norādījusi, lai gan patlaban centra palīdzība bērniem tiek lūgta mazāk, vardarbība ģimenēs ir pieaugusi, jo līdz ar attālinātajiem procesiem mazāk var pamanīt, ka bērnam tiek darīts pāri. Savukārt ģimenēs, sajūtot, ka kontrole ir mazāka, visatļautība palielinās.

To, cik augsts ir spriedzes līmenis, var vērot jebkur – ne tikai ģimenēs; cilvēki veikalā, pie ārsta, interešu grupās var aizsvilties par jebko, reaģē asāk nekā citkārt. Arī jebkurš valdības lēmums izraisa pretreakciju – ja ģimenēm nedod finansiālu papildu atbalstu – slikti, ja dod – atkal slikti; ja politiķi nevakcinējas – slikti, jo nerāda piemēru; ja vakcinējas – atkal slikti, jo dara to pirms senioriem; attālinātās mācības – slikti, uzsākt klātienē – arī nepareizi. Arvien vairāk iestāžu pieprasa darba atsākšanu, jo ekonomiskā situācija tām veidojas dramatiska, tikmēr epidemi­ologi ir šausmās par ierobežojumu mazināšanu, jo apzinās, ka nesasniedzam vajadzīgo vakcinēšanās tempu, ka “Covid-19” trešais vilnis jau klauvē pie durvīm. Kā zināms, ja nav veselības, pārējam nav nozīmes, tajā pašā laikā bez finansēm arī atbalsta sistēma zaudē nozīmi, jo, ja cilvēks bez ienākumiem vai pensionārs baidās aiziet pie ārsta, jo atkal būs izdevumi, ko nevar atļauties, medicīnas attīstībai nav jēgas. Savukārt, ja cilvēks psiholoģiski vairs netiek galā ar situāciju, finansiāls atbalsts viņam vairs nepalīdz. Bailes, trauksme, nedrošība, neziņa – tas viss tieši ietekmē veselību, grauj imunitāti. Psihologi arvien vairāk un dažādos veidos piedāvā palīdzību, jo saprot – situācijai sekas noteikti ir un būs. Kā panākt kopsaucēju, nosargāt ikvienu jomu, lai, glābjot vienu, neslīktu otrs? Tā izskatās kā neiespējamā misija, kurai visi ejam cauri, arvien taustoties vienā vai otrā virzienā un meklējot to trauslo atbalsta punktu, pie kā pieturēties būtu iespēja ikvienam.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *