Raksti

Domas

Nedomātas domas

Sarmīte Feldmane

Saka jau – labāk nedomā, velns zina, ko izdomāsi. Tagad tāds laiks, kad labāk ļauties tam, kas notiek, un neiedziļināties, citādi viegli apmaldīties. Ne tikai trijās priedēs, arī mēģinot saprast, kāpēc kaut kas notiek tā, kā notiek.

Vakar Saeima par Latvijas nākotnes karti sprieda attālināti. Izrādījās, ne visi deputāti spēj izmantot un strādāt e-sistēmas režīmā. Cik tur taisnības, cik politiķu runu, to zina tikai paši. Taču, ja paklausās – ārprāts un šausmas, tā lemj lietas, kas vairāk vai mazāk ietekmēs katru iedzīvotāju.

Internets pilns ar gudriem padomiem, bet, ja ko nezini, pajautā. Pretī saņemsi vairākus desmitus pretrunīgu atbilžu. Gan ko darīt ar zemeņu smecernieku jeb dūrēju, gan kā ātri nomest liekos kilogramus, kā aizpildīt dažādas deklarācijas… Un noteikti lejuplādēt “Covid-19” aplikāciju, vai nekādā gadījumā to nedarīt. Tā lasot, galva griežas, viens saka vienu, otrs pavisam ko citu, un abiem viedokļiem nav vidus, kur būtu tā īstā patiesība. Var vien pasmaidīt par kritisko domāšanu, bet kur gan tā radīsies, ja dzīvojam džungļos, kur katrs augs cīnās par saules staru un prot pierādīt savu unikalitāti un nozīmību pasaules attīstības gaitā. Cik gan gudram, erudītam jābūt cilvēkam, lai prastu atsijāt patiesību no viltus. Tā nav pupiņu šķirošana, kad uzreiz zināms un redzams – baltās vienā, brūnās otrā traukā.

Klausāmies viedokļus, pieredzes, un gribas taču noticēt. Vai gan kāds apzināti mānās, stāstot, skaidrojot – ir tā, vajag šitā, tad būs tas, ko gribat. Cilvēks jau patiesībā ir lāga dvēsele. Viņš tic, uzticas labajam, tam, kurš cīnās pret slikto, tam, kurš citiem grib to labāko. Bet ja nu ne? Šaubas visbiežāk tiek apslāpētas sevī. Un ja nu brīnums notiek, ja viss izdodas, kā teikts, ja tā ir patiesība, ko kāds par kādu stāsta?

Lai kādas gudrības mācīs skolās, lai cik tālu attīstīsies tehnoloģijas, un kaut arī, kā rīkoties, kāds pateiks priekšā, – vai tā darīt, ticēt, neticēt, uzticēties, tas vienmēr paliks katra paša ziņā. Arī tad, ja kādu tēmu, nozari nepārzini. Un tas jo svarīgi, domājot par partijām, to mērķiem, politiku vispār. Arī liekajiem kilogramiem un kaitnieka apskādētajiem zemeņu ziediem.

Šodiena vairs nav tāda, kāda bija rītdiena. Labāk tomēr nedomāt! Var iznākt kā tajā atziņā – 2019.gadā domājām, cik labi dzīvosim 2020.gadā, 2020.gadā atceramies, cik labi dzīvojām 2019.gadā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *