Raksti

Domas

Nebeidzamā Murkšķa diena

Līga Salnite.

…un domas, kas šobrīd teju vienīgās ciemojas te vienā, te otrā mājsaimniecībā.

Tāpat kā filmu demonstrēšanas vietnes uz kārtējo Valentīndienu “izkar” savu tematisko filmu piedāvājumu romantiska noskaņojuma radīšanai un ledus siržu kausēšanai, tā arī man šoreiz gribas rekomendēt kaut ko šim brīdim, visam mēnesim un šī gada sirre­alitātes apjaušanai līdz kaulam. Diemžēl nevaru izmantot frāzi “nupat kā noskatījos” vai pat “atkal pārskatīju un iesaku”, taču no atmiņas dzīlēm negaidīti iznira lieliska kino fragmenti, kuros it kā tā būtu dokumentēta šodiena. Tāda sajūta nepamet jau pāris dienu. Ja vien rodas iespēja, atrociet tīmekļa ārēs 1993.gadā uzņemto meistardarbu “Murkšķa diena” ar brīnišķīgo amerikāņu aktieri un komiķi Bilu Mjureju. Ironijas piesātināts stāsts par nīgru un iedomīgu laika ziņu reportieri, kurš dodas uz nelielu ASV pilsētiņu Panksatoniju, lai veidotu sižetu par paša nīstajiem vietējiem svētkiem – Murkšķa dienu.

Tradīciju, kas ik gadu 2.februārī paredz no miega modināt murkšķi un pēc dzīvnieka uzvedības prognozēt laiku. Taču šis komandējums ievelk stāsta galveno varoni tā dēvētajā laika cilpā – televīzijas darbonis atkal un atkal no jauna piedzīvo šo dienu, 2.februāri. Laika cilpa kā paņēmiens fantastikas literatūrā pazīstams jau vairāk nekā gadsimtu, taču tādēļ nav mazāk aizraujošs kinematogrāfā. Ik reizi no rīta attopoties tajā pašā datumā, radio skanot tai pašai dziesmai, pārņem gan šausmas, gan trula bezspēcība. Šoks drīz mijas ar izmisumu, pētniecisku ziņkāri un neatļautiem priekiem (seku tak’ nebūs!), līdz noved pie meklējuma – ko galu galā izdarīt tādu, lai šī diena, pat ja tai lemts atkārtoties mūžīgi, kļūtu jēdzīga, jēgpilna.

Februāra sākums (un mūsu Murkšķa dienas attālā radiniece – Sveču diena) arīdzan sen garām, taču šī cikliskā “neizbēgamās nebeidzamības” sajūta milzt arvien lielāka. Drīz varēsim atzīmēt gadu, kopš pirmo reizi apjautām, ka “Covid-19” nav vairs tālās Ķīnas problēma, bet gan steidzīgs ceļotājs, kas piespiedīs mūs iekāpt šādā laika cilpā. Gaidot kādu mistisku atrisinājumu, esam iesprūduši kur nu kurš: vakcinācijā, valdības lēmumos, protestos un tik ļoti piesauktajās cilvēktiesībās. Cik bieži, turklāt arvien biežāk, ir dzirdēta frāze “gribas pamosties un saprast, ka tas ir beidzies”! Tāpat kā Murkšķa dienas nīdējam Filam Konoram. Tomēr sāku aizdomāties – vai tiešām esam izgājuši cauri visiem tiem elles lokiem, ko šajā romantiskajā fantāzijā piedzīvo rūdītais ciniķis? Vai esam nonākuši līdz meklējumiem, kas padarīs šo dienu, šo nedēļu, šo mēnesi jēdzīgu, pat ja aiz tā nekas nebūtu? Kādam tas varbūt jau izdodas, bet man laikam vēl grūti tam piekrist.

Atgriežoties pie domām, kas ceļo mums neredzamā veidā, vēlējos dalīties arī ar šī fenomena radītajām duālajām emocijām. Kad attapu, ka prāta stāvoklis šķiet neticami līdzīgs teju 30 gadu vecajā filmā līdzpārdzīvotajam, nolēmu uzmeklēt tīmeklī ko vairāk par šo Murkšķa dienas tradīciju, uzduroties tieši pirms pāris nedēļām interneta žurnālā “Satori” publicētam kino režisores Lienes Lindes rakstam “Murkšķa gads”. Tā doma jau paspējusi paviesoties citviet, pirms inficēja mani. Taču, raugoties no gaišās puses, to ir sajutis vēl kāds, tātad – laika cilpā vismaz neesam vieni.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *