Raksti

Domas

Nav ziloņa, kas radies no mušas

Andra Gaņģe

Visu nākamo gadu katru nedēļu četras reizes pastkastītē saņemt “Druvu” jau izvēlējušies daudzi. Redakcijas reklāmas nodaļā, kurā noformē arī laikraksta abonementu, apmeklētāju netrūkst, kolēģēm jāstrādā raiti, ne pārāk bieži gadās tukšāks brīdis.
Katru rudeni, sākoties oktobrim, Latvijas Pasts izsludina preses abonēšanas kampaņu nākamajam gadam. Tā jau ir tradīcija. Protams, tradīcijas vairāk kopj vecākā paaudze, bet arī jaunie cilvēki aizvien vairāk vēlas saņemt pārbaudītu informāciju. Ticamība runātajam vai rakstītajam vārdam kļūst aizvien nozīmīgāka. Ne tikai lielās un mazās politikas sakarā, ne tikai analizējot procesus sabiedrībā, bet katra cilvēka ikdienā, sadzīvē.

Laikam jau arī virtuālās telpas fani, kas dzīvo sociālo tīklu burbulī, pamazām sāk saprast, ka ar to ir par maz. Lai cik uzticami ir draugi un domubiedri feisbukā un instagrammā, ne viss viņiem zināms, ne par visu viņu viedoklis ir vienīgais pareizas un var aizstāt speciālistu, ekspertu, profesionāļu skaidrojumus un atziņas. Ļoti spilgti to parāda šis iepriekš nepieredzētais laiks – kovida pandēmija. Pret sociālajos tīklos klejojošo skepsi, kas apstrīd jaunā vīrusa īpaši ļauno dabu, varētu sākt rasties imunitāte, redzot, cik strauji palielinās inficēto skaits Latvijā (vakarrīt jau bija ziņa par 109 jauniem “Covid-19” gadījumiem). Arī kovida skeptiķa, ASV prezidenta Donalda Trampa inficēšanās un smagā slimības gaita, ko publiskoja mediji un par ko stāstīja pats Tramps, varētu pārliecināt tos, kas saka, ka vīruss nudien esot izdomāts, jo, redz, neviens viņa draugs vai paziņa ar to neslimojot. Un tad Latvijā būtu par dažiem piesardzības pasākumu ievērotājiem vairāk un mēs atkal varētu cerēt, ka nejaukās slimības izplatība tiks lauzta.

Par vīrusu tas tā, atkāpei, tikai piemērs, cik liela ietekme uz ikdienu, katru soli ir informācijai, vienalga, vai tā būtu saņemta “no mutes mutē”, lasāma saziņas vietnēs vai reģistrētos masu informācijas līdzekļos. Un reizē piemērs, ka jāprot atšķirt, kurš stāstītājs (rakstītājs), kurš ziņas vai viedokļa izplatītājs to dara pietiekami atbildīgi. Varbūt tieši tas – atbildība pret lasītāju – ir vietējo laikrakstu, arī “Druvas” lielākais trumpis. Protams, arī avīzēs gadās kļūdas, taču pilnīgi noteikti nebūs nekā demagoģiska, nepārbaudīta, nebūs ziloņa, kas radies no mušas.

Tuvākajos mēnešos un nākamgad mūspusē gaidāmi aizvien bangaināki notikumi, saistīti ar novadu reformu, ar viena lielā Cēsu novada veidošanu. Viedokļi, vīzijas, kā dzīvot kopā pašreizējo septiņu pašvaldību teritorijā, būs viens no svarīgākajiem “Druvas” tematiem un, domājams, tikpat nozīmīgs lasītājiem. Saprotams, ka pašvaldību oficiālie izdevumi, vietvaru vadītāju publiskās runas, kuluāru sarunas un pašu iedzīvotāju individuālā attieksme nevar parādīt kopējo ainu – salikt kopā bažas par zaudējumiem ar iespējamiem ieguvumiem un otrādi, ieguvumus ar iespējamiem zaudējumiem. Tas būs medija darbs. Un to varam darīt tik labi, cik saņemam jūsu, lasītāju, atbalstu. Par to jums paldies!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *