Raksti

Domas

Nākotnes auto un zaļā domāšana

Iveta Rozentāle

Laikā, kad elektrības cenas kāpj debesīs, lasot, ka Eiropas Savienības valstu vides ministri vienojušies – līdz 2035. gadam jābeidz jaunu automobiļu ar iekšdedzes dzinējiem tirdzniecība, mani pārņem dažādas sajūtas.

Jautājums, protams, vai Eiropa tiešām ir gatava tādam solim, tāpēc būs interesanti sekot, vai šo vienošanos atbalstīs arī Eiropas Parlamenta deputāti. Vairākkārtīgi gan jau izskanējis, ka ir jābūt ļoti ambicioziem plāniem, lai līdz 2050. gadam varētu sasniegt klimata neitralitāti, īpaši oglekļa neitralitāti, tāpēc arī Eiropas Parlaments to varētu akceptēt. Ceļā uz to ir vēl viena apņēmība – panākt, lai līdz 2030. gadam dalībvalstīs būtu ap 30 miljoniem elektrisko automašīnu, turklāt ap to laiku šo transportlīdzekļu cena jau varētu būt līdzvērtīga iekšdedzes dzinēju auto. Ja vēl 2019. gada beigās visā Eiropā bija reģistrēti tikai 1,8 miljoni elektroauto un uzlādējamo hibrīdu, tad katru gadu pārdošanas apjomi palielinās. Arī Latvijā, noslēdzot aizvadīto gadu, bija par 75% vairāk elektroauto nekā 2020. gadā. Tomēr pie mums tie arvien aizņem tikai 4.35% no jauno automašīnu tirgus. Un kā zināms, tieši Latvijā ļoti daudzi, iegādājoties citu auto, nepērk jaunu, bet gan lietotu, un visbiežāk – ne jau tāpēc, ka negribētu jaunu, bet tāpēc, ka finansiāli nevar tādu atļauties.

Tehnoloģiju attīstība tiešām ir apbrīnojama, pasaule mainās ļoti strauji. Vai 13 gados būtiski mainīsies arī mūsu auto lietošanas paradumi? To vēl redzēsim, bet pagaidām grūti iedomāties, ka pēc nedaudz vairāk nekā desmit gadiem cilvēki būs gatavi pārsēsties elektroauto. Vai tiešām infrastruktūra būs tā izveidota, lai auto varētu uzlādēt jebkurā vietā, kur atrodies, ne tikai pilsētā? Kas notiks brīdī, ja radīsies elektrības piegādes pārrāvumi, ar ko saskaramies ne tikai mēs Latvijā, bet arī citviet Eiropā, kad viss apstājas un neko nav iespējams izdarīt?

Protams, dzīvojam tehnoloģiju laikmetā, nemaz ne tik sen arī Latvijā dators bija tikai retajam, vēl jo vairāk – ar interneta pieslēgumu. Pat ja internets bija, tas bija ļoti lēns un neparocīgs, skārienjūtīgs telefons bija kaut kas pilnīgi jauns un daudz saprotamāks bija podziņtelefons. Tajā pašā laikā tieši tehnoloģiju ziņā arī Latvijas robežās ir ļoti lielas atšķirības, jo arvien ir mājsaimniecības, kurās nav datoru, tāpat joprojām ir vietas, kur interneta pārklājuma nav vai ir ļoti nestabils. Tāpat laukos auto ir vienīgais reālais pārvietošanās līdzeklis, ja nepieciešams mērot lielākus attālumus, jo sabiedriskais transports kursē reti. Cerams, mērķis iekšdedzes dzinēju auto mainīt uz elektromobili neradīs šīs atšķirības vēl lielākas.

Diskusijās pie ziņas, ka 2035. gadā varēs iegādāties tikai elektroauto, latvieši jau ar humoru izsakās, ka 2034. gada decembrī nopirks jaunu un jaudīgu mašīnu ar iekšdedzes dzinēju un centīsies ar to braukt pēc iespējas ilgāk. Ja daudzviet Eiropā tiešām ir grūtības salabot auto un cilvēki labprāt izvēlas iegādāties jaunu, tad pie mums praktiskais latvietis nevar iedomāties, kā tas ir – neremontēt savu mašīnu, un lepojas, ja tā kalpo iespējami ilgāk. Protams, elektroauto ieviešanai ir arī vēl otra puse, kas vienmēr parādās, runājot par zaļākām alternatīvām. Proti, arī šādi auto rada piesārņojumu – termoelektrostacijas, kas ražo elektrību, izdala ogļskābo gāzi, litija baterijas, ar ko aprīkoti auto, kalpo apmēram 10 gadus, un tās nav iespējams utilizēt. Skaidrs, ka arī pašu elektroauto ražošanā jāiet platiem soļiem uz priekšu, lai tie no visiem aspektiem būtu videi draudzīgi. Un tāpat ir skaidrs – ja vēlamies, lai mūsu zeme ir apdzīvojama arī mūsu mazbērniem un mazmazbērniem, izmaiņas būs nepieciešamas, tāpēc jautājums, kas ir patiesi videi draudzīgas izvēles, būs arvien aktuālāks. Ne velti arī sarunu festivālā “Lampa”, kas šajās dienās notiek Cēsīs, ne viena vien diskusija būs par un ap videi draudzīgu domāšanu un dzīvošanu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *