Raksti

Domas

Mūzika, dziesma paliek

Sandra Trēziņa

Satraucošu ziņu nekad netrūkst, tās arī kaut kā labāk pamanām, un starp tām bieži vien kāda diemžēl ziņo par cilvēka aiziešanu mūžībā. Ja cilvēks bijis tuvs vai pazīstamāks, maz līdz skaudrā un neapgāžamā patiesība: “Neviens jau nav mūžīgs.” Tā ir arī šoreiz, kad Latviju pāršalkusi vēsts par ģeniālā komponista Mārtiņa Brauna aiziešanu mūžībā. Kad medijos izskanēja ziņa par komponista saslimšanu, ļoti taču cerējām, ka viņš atlabs. Lai arī mūžā paveikts un sasniegts daudz, nodzīvoto gadu skaits vēl nelika domāt par tuvojošos nelaimi. Un, kad pienāca ļaunākā vēsts, likās – pasaulei uz mirkli jāapstājas.

Protams, tā neapstājās… Un tieši šī pasaules un dzīves noliktā kārtība, ka nekas jau it kā nemainās, pat ja apstājusies kāda tik ļoti atzīta cilvēka sirds, tajā mirklī liekas tik nepareiza, nežēlīga, nepelnīta.
Pretī sāpīgajam jāmeklē mierinājuma vārdi. Šoreiz tie – cilvēks turpina dzīvot savos darbos – ir īsti vietā. Komponista Mārtiņa Brauna vārds turpināsies viņa daudzajos muzikālajos darbos, bet visvairāk, manuprāt, dziesmā ar Raiņa vārdiem “Saule, Pērkons, Daugava”. Pat ja viņš nebūtu sakomponējis neko citu, ar šo dziesmu pietiktu, lai būtu iekarota katra klausītāja sirds. Tai skanot, to dzirdot kora izpildījumā, īpaši Dziesmu svētkos, notiek kaut kas maģisks, pieklust, klausās un vienaldzīgi nepaliek arī nejauši klātesošie, bet pašiem dziesmas izpildītājiem tik grūti neļaut ritēt aizkustinājuma asarām, dažiem tas tā arī neizdodas. Dziesmai piemīt vēl kaut kas neizskaidrojams – tā neapnīk, to var klausīties atkal un atkal, no gada uz gadu. Tik ļoti precīzi atrast muzikālo tulkojumu nebūt vienkāršajiem un neviennozīmīgajiem Raiņa dzejas vārdiem, dodot tiem jaunu dzīvi, varēja tikai ģeniāls cilvēks. Un, lai piedod Rainis, bet, arī nesaprotot dziesmas vārdus, tā ir dzīvotspējīga, ko pierāda kataloniešu izvēle padarīt to par savu himnu. Domāju, šajās dienās skumst arī Katalonija.

Ģenialitāti skaidro un saprot dažādi, to grūti formulēt vārdos, vislabāk to var pazīt no sajūtām. Bet, domāju, taisnība arī, ka viss ģeniālais ir patiess, vienkāršs un sirdsskaidrs, tāds, kāds bija Mārtiņš Brauns, tāds, kāda ir un paliks viņa mūzika.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *