Raksti

Domas

Mūsdienu mazdārziņi mazpilsētā

Mairita Kaņepe

Cēsis, par laimi, nav liela un urbanizēta pilsēta. No maza dzīvoklīša, vai tas būtu trešajā vai ceturtajā stāvā, saimniekiem un viņu bērniem, arī vecvecākiem ir iespēja būt pie zemes tuvu klāt. Iet pie zemes nav staigāšana pa parku celiņiem vai došanās līdz mežmalai, pavasara pirmās puķītes lūkojoties. Tas ir darbs dārzā.

Mazdārziņi pilsētā ir pieprasīti. Ne tagad vien, kad vīrusa izplatība daudz vairāk laika liek pavadīt visiem kopā – dzīvoklī. Lai cik tas labi iekārtots, katru telpu apņem četras sienas, un griesti nav debesis, kurās nemitīgi mainās skati. “Ko tik bieži uz to dārzu skraidi?” mammai jautā pusaudzis. “Kas tur ir tik interesants?” Mamma paklusē. Jā, agrā pavasarī dārzā nav tik daudz darāmā. Dobītēs no sasētā vēl īsti nekas nav izdīdzis. Tikko redzamās nezāles jau izraustītas, siltumnīca aplaistīta. Pusaudzim laikam taisnība. Viņš atkal ieslīgst nebeidzami dziļajās interneta dzīlēs. Tur ir “pasaku dārzi”, no kuriem grūti izrauties.

Plūmīšu un ķiršu ziedēšanas laikā ziedu plīvuri mazdārziņu rajonos tomēr liecina, ka ne visi pilsētnieki ir zaudējuši saikni ar zemi. Stādīšana, audzēšana un ražas novākšana arī kādai daļai pilsētā ir sadzīve. Asfalts un betons visu vēl nav pārņēmis, taču dārzkopība, cerot ģimenei pārtiku papildināt ar ekoloģiski audzētiem dārzeņiem, ir tikai viens no nomā ņemtā pilsētas zemes pleķīša uzdevumiem. Jaunajai paaudzei, kas augusi labklājībā un pilsētā pie pilniem veikalu plauktiem, mazdārziņš nekādi nesaistās ar to, ka izaudzētais piepildīs vēderus ziemā. Piespiedu darbs – parakt zemi, sagatavot vagas – uz jaunu cilvēku neatstās iespaidu, ka zeme būs barotāja. Būt pie zemes tagad jaunajiem vairāk saistās ar došanos pie dabas ar vienu noteikumu: lai tur būtu labs interneta pārklājums. Bet pilsētnieku ģimenes galva saprot, ka šopavasar ilgā dīkstāve un ilgā kopā būšana jāprot dažādot. Un tam atbalsts ir arī mazdārziņš, jau citu gadu tā bijis, ka ģimenes ar bērniem visbiežāk vaicā pašvaldībā par iespēju iznomāt zemi. Iemesls – tikšana ārā no dzīvokļa šaurības.

Saulainajā maija sākumā pilsētas malā,mazdārziņu rajonā, ieraugu rosāmies paziņas . Kopīgi papriecājamies, cik skaista diena. Saulīte pa zemes virsu staigā. “Kur bērni, vai mājās palika?” apvaicājos. “Tepat jau ir!” man atbild. Pārlaižu acis apkārt­nei, zālienā uzstādītajam bumbas grozam, bet neredzu bērnus. “Skaties mašīnā! Jau stundu sēž un telefonos spēlē spēlītes,” man atbild, pirms uzsauc bērniem: “Nāciet laukā, ir laiks uzspēlēt bumbu!” Pēc brītiņa aiz vadziņām mazdārziņa otrajā pusē zāliens ar basketbola grozu bumbas spēlēšanai ir aizņemts. Spēles azarts un izsaucieni piepilda apkārtni. Bērnu tētis papildina spēlētāju komandu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *