Raksti

Domas

Mulsinošā skaidrības apziņa

Līga Salnite.

Visu apzināto dzīvi esmu uzskatījusi sevi par cilvēku, kura psiholoģiskais komforts ir atkarīgs no pilnīgi skaidra redzējuma. Par visu – par lietu kārtību, apkārtējiem procesiem, izcelsmi, attiecībām, notikumu dziļāko priekšvēsturi un pat līdz izsmieklam nenozīmīgām lietām. Ironiski, ka pat fiziski jūtami slimību simptomi ir tā kā izgaisuši vai vismaz kļuvuši krietni vājāki, kad mans prāts pabarots ar detalizētu skaidrojumu – kas, kādēļ un kā. Šīs atbildes laikam kalpojušas kā tādas neredzamas audi­ālas placebo tabletītes, no kurām speciālists ārstniecisko rezultātu negaida it nemaz, tomēr pašie­dvesmotais pacients jūtas neaprakstāmi labāk jau vien no ticības mazajai, baltajai ripiņai.

Arī sabiedriskajā telpā mēs laikam dzīvojam ar pārliecību, ka pareizi ir zināt visu, ko vien iespējams uzzināt, noskaidrot, izpētīt, izvērtēt un, protams, pēc iespējas izplatīt šo ziņu citiem. O, jā – jo īpaši apzinīgi šajā sociālo tīmekļu un elektronisko iespēju laikmetā mēs pildām to pēdējo uzdevumu.

Attiecībā uz politiskajiem notikumiem un procesiem valstī laikam nerodu pretargumentu apzinīgiem centieniem pārzināt lauku – mēs visi kopā veidojam šo institūciju ar nosaukumu “valsts”, un, izprotot tās darbību, kā arī augstākajos līmeņos pieļautās kļūdas, mēs pilnvērtīgāk apzināmies arī savu vietu un iespējas.

Taču cilvēcisko attiecību, veselīga dzīvesveida un medicīnisko procedūru kontekstā arvien biežāk nonāku pie pašai nepiedodami mulsinošā jautājuma – vai man to tiešām vajag? Vai piedzīvota raksturu sadursme vairos manu pašapziņu? Vai ēdienkarti un veselību uzlabos apjēgsme, ka neviena salātlapa vai ola nav brīva no mākslīgām barības vielām un ka ikviens malks ūdens satur neredzamas pašu cilvēku pamesto atkritumu plastmasas daļiņas? Šeit nevajadzētu pārprast – esmu ar abām rokām par godīgām attiecībām un pat vēl ar kājām par ekoloģisku saimniekošanu, kā arī apzinīgi bioloģiski audzētiem produktiem kā ilgtermiņa domāšanas un labās gribas aktu, veltītu bērniem un bērnu bērniem. Tomēr šūpojos un nevaru nokāpt no Temīdas svariem – kam taisnība? Kas ir kaitīgāk – apēst apsmidzināto tomātu, uzdzert glāzi pārtikas krāsvielu un nebeidzamo konservantu saraksta maisījumu vai dienu no dienas nervozēt, ka nekādi nevaru izbraukāt pēc tā it kā tīrā avota ūdens, vai nevaru atļauties ģimenes galdā celt bioloģiski audzētu gaļu?

Es izbaudu un gūstu gandarījumu no ik dienas augošajām zināšanām, lai gan nenoliegšu – reizēm tās aizēno mazos ikdienas priekus.Ar zināmu nostalģiju atceros pusaudžu gadus, kad prieku par saldumiem un veikalu kūkām vēl nekādi nespēja aizēnot nojausmas par to sastāvu.

Taču galvenais iemesls, kādēļ skaidrība, visticamāk, krīt no manu vērtību pjedestāla, ir aicinājums viest skaidrību manas ģimenes nākotnē, izmantojot medicīniski formulētus standartus. Un atkal – vai tiešām vajag priekšlaikus zināt uzliktos gaidāmos dzīves pārbaudījumus? Mūsdienu pasaulē šķiet pašsaprotami atļauties lemt par atteikšanos no nastas, pat ja tā ir – gan tikai ar zināmu medicīnisku varbūtību – slims bērns. Nekad šo smago tēmu saistībā ar iedzimto slimību risku un varbūtējo atteikšanos no plānotā bērna neesmu pārmetusi nevienai sievietei un arī negrasos, jo dzīvoju ar pārliecību, ka otra ādā un dzīvē nevaram iekāpt, lai kā reizēm gribētos. Taču savu atslēgu es atradu – man nevajag skaidrību, kura var nest lieku satraukumu un rosina uz manis vai kāda cita iznīcību. No savām grūtībām un nākotnes es neatsakos jeb “Whatever Will Be, Will Be” (ko Latvijā zinām ar vārdiem “Kam jānotiek, notiksies”), kā 1956.gadā pirmo reizi plašajai kino publikai dziedāja galvenā varone Alfreda Hičkoka filmā “Cilvēks, kurš zināja par daudz”.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *