Raksti

Domas

Mode vai pašapziņa

Andra Gaņģe

Gumijas zābaki vai brienamās kurpes kājās, grozs pie rokas un traktoram nopakaļus – tāds ir septembra sākums mazās lauku saimniecībās. Tas ir kartupeļu rokamais laiks. Solītās siltās septembra dienas vēl nav atnākušas, saimnieki ķer mirkļus, kad novākt bumbuļus. Lai cik lēti tie nopērkami veikalā vai no lielsaimnieka, pašu audzētiem cita garša un nozīme.

Aizvien vairāk sākam novērtēt to, kas pašu rokām audzēts, darināts, radīts. Līdz ar 90.gadiem aizskrējis importa mantu pielūgsmes laiks, kad tik svarīgs bija uz konservu burciņas vai konfekšu kārbiņas rakstītais – made in (ražots) UK, USA vai citā svešzemē. Tagad namamātes lepnums ir galdā celta kūka, par kuru var teikt, ka to cepusi tepat kaimiņos kāda vēl citu neatklāta meistare. Smalki, ja galdā ir vietējā miesnieka darinātas desas vai kūpinājumi – viss no pašu pagasta, novada vai kāda labi zināma saimnieka, tad, lūk, cienātājs var lepoties.

Var jau teikt, ka mode, arī pieprasītais kulinārijā un konditorejā, nāk un iet. Ka vietējās pārtikas izcelšana arī ir ienākusi no Rietumu zemēm, kurās ekstravagance ir mūsdienīgs domāšanas veids ir “lēni audzēti” produkti, viss svaigais un tieši no ražotāja uz pannas nonākušais. Un var atgādināt, ka arī mode ir mainīga. Tomēr knieš jautājums – vai Latvijā vietējās pārtikas novērtējuma augstais vilnis ir tikai laikmeta kaprīze, vai tikai vēlme ēst svaigu un, domājams, veselīgāku pārtiku? Gribas šīm atziņām piebērt šķipsniņu garš­vielas – varbūt pašmāju ēdamlietu augstais novērtējums saistās ar mūsu pašapziņu un savas varēšanas novērtējumu?

Ēdiens, pārtika jau ir tāda ļoti sadzīviska joma, to nesaistām ar augstām matērijām. Tomēr izvēloties, ka labāk iegādāties vietējās konfekšu meistares gatavotos saldumus, ne Beļģijas šokolādi, laikam jau fonā ieskanas arī kāds savas zemes un cilvēku vērtējums. Esam līmenī.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *