Dzīvē ir mirkļi, kas no cilvēka atmiņas pagaist kā nebijuši vai nemaz necenšas ieņemt tur vietu. Tad gadās būt ļoti izbrīnītam, ja kāds, kura atmiņa tos saglabājusi, par tiem mums atgādina. Un ir mirkļi, kuri, gribi vai negribi, atmiņā paliek uz mūžu. Vieni no tādiem ilgdzīvotājiem, no priecīgiem līdz ļoti skumjiem, noteikti katram ir tie, kas piedzīvoti skolas gados. Un, šodien, domāju, ne vienam vien ietrīcas sirds, kādu atmiņu sajundīta, jo ir taču 1. septembris, pirmā skolas vai kārtējā mācību gada diena. Vien tiem, kam pašiem mācību vai darba gaitas skolā beigušās, kam arī ģimenē nav neviena skolas bērna, ar mazu, baltu skaudību nākas noraudzīties uz priecīgi satrauktajiem un sapostajiem, kuru ceļš šodien ved uz skolu. Cik jauki! Arī ziedu dāvināšanas tradīcija skolās nav mirusi un, jādomā, ne jau tikai tādēļ, ka par ziedu trūkumu vasaras beigās nevar sūdzēties.

Jā, šī diena, lai arī nežēlīgi novelk robežu starp vasaru un rudeni, patiešām ir svētku diena, kurai gatavojušies visi, kam tā svarīga, kas par to atbildīgi, diena, kad visām ķibelēm un nebūšanām atmetam ar roku, neļaujot sagandēt prieku par kaut kā jauna, cerīga, liela un iedvesmojoša sākšanos. Īpaši jau tiem vismazākajiem, kas pat neapzinās, vien varbūt mazliet nojauš, kas gaidāms turpmākajos četros, sešos, deviņos vai divpadsmit gados.

Citādi ir viņu vecākiem un vecvecākiem, jo viņa zina… Arī to, cik nežēlīgi ātri paiet skolas gadi, cik strauji, zināšanas un pieredzi krādams, mazais, nedrošais ķipars ar pirmo skolas somu plecos, ziedu pušķi rokā, ar otru turēdamies pie mammas vai tēta drošās plaukstas, pārvēršas par “viszinošu” gudrinieku, tad patstāvīgu cilvēku.

Ļoti jau gribētos, lai skaista ne tikai pirmā skolas diena, vien dzīvē tā nenotiek. Un kā gan varētu līdz sāpēšanai izjust prieku, ja nebūtu to grūtību un bēdu? Arī tām ir sava vieta un loma cilvēka tapšanā.
Ak, kā gribētos pasargāt to mirdzošo acu īpašnieku no visa ļaunā, no sāpēm, no vilšanās, no neveiksmēm, no grūtībām… Nē, nē, no grūtībām gan nē. Ja sāpes un vilšanās mēdz būt traumatiskas, grūtību pārvarēšana gan ir neaizstājama patstāvības un dzīves rūdījuma iegūšanai. Vien būtu labi, lai gadījumos, kad tās šķiet nepārvaramas, ir kāds gudrs un ieinteresēts padomdevējs vai atbalsts. Ne jau tas, kas telefonā vai datorā, bet tas, kurš velta siltu dzīvu acu skatienu, mierinošu glāstu, uzmundrinošu vārdu, kuram pietiek un nav žēl laika kopīgi pavadītiem mirkļiem, kas tik ātri aizsteidzas, atstādami neizdzēšamas atmiņas.