Raksti

Domas

Mīlestība kā pavasara pieskāriens

Iveta Rozentāle

Šogad klusāk nekā citus gadus aizvadīta Mīlestības jeb Valentīna diena, turklāt bez diskusijām, vai šāda diena vajadzīga, jo daudz skaļākas bija citas: vai ģimenēm vajag piešķirt vienreizēju 500 eiro pabalstu par katru bērnu, vai tas tiks lietderīgi izlietots; par ierobežojumu jēgu un bezjēdzību, kopumā par atbalsta pietiekamību vai nepietiekamību. Un, protams, plašās diskusijas saistībā ar potēšanos pret “Covid-19”.

Bet tikmēr tie, kuri vēlējās, atzīmēja arī Mīlestības dienu, zinot, ka mīlestību var izrādīt katru dienu, bet vēl viens svētku un prieka brīdis it nemaz tam netraucē. Turklāt arī pašvaldības un biedrības nāca ar sirsnīgām idejām.

Brīnišķīgs ir sākumskolas bērnu vērtējums par mīlestību. Bērniem mīlestība nozīmē rūpēšanos vienam par otru, samīļot un nobučot ģimeni, apskaut, būt jaukiem pret citiem, palīdzēt cilvēkiem un izturēties jauki, izrādīt cieņu, uzdāvināt puķes, sagādāt prieku. Mīlestība ir dziļas jūtas, tā ir tad, kad kādu mīl, kad mīl no visas sirds. Jau bērni runā gan par jūtām, gan to, kā tās izpaužas darbībā.

Atceros, kad mums skolā ētikas stundās bija jādefinē tādi jēdzieni kā mīlestība, draudzība, labsirdība, secināju, cik grūti ietvert to domu un jēgu vienā teikumā, kā arī, cik katrs mēs tomēr atšķirīgi šos jēdzienus redzam. Tāpēc, pat sakot vienu un to pašu vārdu, mēs katrs varam saprast ko citu. Arī vārds “mīlestība” ir daudzšķautnains un savā ziņā bezgalīgs.

Tajā pašā laikā, lai gan mīlestība šķiet vienmēr klātesoša, nemaz ne pirms tik daudziem gadu simtiem arī Latvijā ģimene nebija jautājums par cieņu un mīlestību, bet gan apprecēšanos tā iemesla dēļ, ka jāuztur saimniecība, bērni vajadzīgi kā darbaspēks, otra pusīte tiek izraudzīta tāpēc, ka turpat līdzās ir saimniecisks, spēcīgs un strādīgs cilvēks. Sociālatropologs Klāvs Sedlenieks skaidrojis, ka ģimene bija saimnieciska vienība, bet jūtas un kaislības bija kas tāds, ko piedzīvoja ārpus ģimenes. Un, tikai mainoties ekonomiskajām iespējām, cilvēkiem pamazām mainot dzīvesveidu, nodarbošanos, pārceļoties uz pilsētu, uzlabojoties veselības sistēmai, mainījās iemesls, kāpēc tika veidota ģimene. Tas, kas mums šķiet paš­saprotams, reiz nemaz tāds nebija. Tagad ir tik ierasti mīlēt ne tikai savu ģimeni un citus tuvos cilvēkus, bet arī darbu darīt ar mīlestību, mīlestība ir kā pavasara pieskāriens ziemā, kad zini, ka zem skaistās, biezās, baltās sniega segas ir dzīvība un šķietamajā klusumā ir rosība, jo raisās asni, krūmi un koki gatavojas jaunam, skaistam nācienam. Arī pavasarim vajag šo ziemas mirkli. Un tā ir arī ar mīlestību, pat ja ikdienā tā šķiet mazāk redzama, tā vienmēr turpina būt un raisīt jaunus pumpurus un ziedus, dodot dzīvei jēgu un vienreizības sajūtu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *