Raksti

Domas

Miers baro, nemiers posta

Sandra Trēziņa

Laiku pa laikam ļoti noderīgs izrādās šis latviešu sakāmvārds. Varbūt tādēļ par biežajiem nemieriem Francijā miermīlīgajiem latviešiem reizēm gribas pasmaidīt, reizēm neizpratnē paraustīt plecus. Nu ko viņi tur var tik daudz protestēt! Turklāt tā, ka uguns virmo, dūmi kūp un policijas steki arī dīkā nestāv. Bet laikam jau cilvēki panāk to, ko prasījuši – lielākas algas kādā nozarē strādājošajiem vai nodomu par cenu paaugstināšanu atcelšanu -, vai citādi būtu vērts celt tādu traci, pat riskēt ar dzīvību?

Ar ko izskaidrojams latviešu miers? Ar to, ka tāda mūsu mentalitāte, esam vienpatņi; ar to, ka esam ziemeļnieki – ziemā negribas ne pulcēties, ne ielās iet, bet vasarā nav laika, jo jādzīvo paaugstinātas intensitātes režīmā; ar to, ka mums viss labi un protestēt nav par ko; bet varbūt pieredze likusi saprast, ka nav vērts, tāpat nekas nemainīsies? Te nu gan ar prieku pati sev iebilstu, jo ietekmēt tomēr var, ja vien paliekam modri un apvienojam spēkus un argumentus.

Viens no lielākajiem protestēšanas ieguvumiem pēdējā laikā, manuprāt, ir dažu ieceru atcelšana jaunajā pamatizglītības standartā. Iesaistoties sabiedrībai, atzītām personībām, Izglītības un zinātnes ministrija ir piekāpusies un literatūras un mūzikas stundu skaitu pamatskolā sola nesamazināt. Tomēr neesam tik vienaldzīgi un ziemas miegā un mierā iegrimuši, lai nespētu pastāvēt par to, kas mums tiešām svarīgs. Un varbūt tam pieminētajam sakāmvārdam nemaz tik akli nevar ticēt, jo laiki un situācija, arī cilvēki ir mainījušies. Īpaši to var teikt par jauno paaudzi, kas pamazām ieņem vadošo lomu sabiedrībā.

Neiedziļinoties citās gan labās, gan ne tik labās jaunākās paaudzes īpašībās, mani uztrauc viens – kādā valodā runās sabiedrība Latvijā pēc gadiem 10-20? Varam jau priecāties, ka mūsu mazuļi prot nodziedāt angļu alfabētu, prot skaitīt angliski un saldējumu vispirms pazīst kā icecream, bet , kad pusaudži Latvijā par savu saziņas valodu izvēlas angļu valodu un vecāko klašu skolēni atzīst, ka domrakstu latviešu valodā rakstīt grūti, jo domāšanas valoda arī ir angļu, rodas bažas, vai, priecājoties un lepojoties ar labajām sveš­valodu zināšanām, nepazaudējam savu valodu, kurai mirstot, kā zināms, mirst arī pati tauta. Vai tiem, kam nav vienalga, nebūtu laiks protestēt pret tenoloģijām, kas pieejamas tikai angļu valodā, vai nebūtu iemesls vēlreiz pārskatīt iecerēto izglītības pamatstandartu, kurā lielāka vieta un loma svešvalodām un tehnoloģiju apgūšanai. Bērni tās iepazinuši jau no mazām dienām un jau divu gadu vecumā zina, kā iekļūt interneta dzīlēs vecāku tālrunī, bet vīnogu spītīgi sauc tikai un vienīgi par grape.

Kaut kas līdzīgs taču bija pirms gadiem 50. Toreiz visas sabiedrības sfēras pamazām pārņēma kāda cita valoda. Bet pret to bija iekšējs protests, spīts nepieņemt to kā galveno. Domājot, cik viegli šobrīd atdodamies svešajam, nekāds miers nesanāk. Pat ziemā ne.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *