Raksti

Domas

Mēs šodien jūkam prātā*

Līga Salnite.

Vecumvecā atziņa māca, ka dalīta bēda ir pusbēda, bet dalīts prieks top dubults. Pēdējo dienu straujo notikumu un iedzīvotāju uzvedības vērojumu iespaidā radās jautājums – un kā tad ar spriedzi, paniku? Vai tās dalīsies kā bēdas vai vairosies kā prieks, ja par tām biežāk runāsim, kā arī nekontrolēti dalīsimies ar katru informācijas drusku, kas līdz mums nonāk, pat ja tam nav nopietna pamata? Arvien vairāk sliecos domāt – gan viens, gan otrs.

Ik dienu sociālās saziņas vietnēs redzams, kā cilvēki nedomājot ļaujas informācijas plūsmai. Kā upē iemesti kociņi peld straumei līdzi, te atkārtojot frāzes un šausmu vaimanas par teju gaidāmo apokalipsi, te izplatot kārtējās sazvērestības teorijas par sākušos bioloģisko ieroču karu un politisko spēku ieinteresētību sabiedrības pakļaušanā. Arī nepievēršoties tik tālām galējībām kā civilizācijas norieta pareģojumi, pietiek piesārņojuma arī ar “labu gribošo” līdzcilvēku pārpublicētajiem padomiem, ko un kā darīt, lai izvairītos no saslimšanas. Par atsevišķiem viltus paziņojumiem – jo īpaši attiecībā uz it kā medicīniski profilaktiskajiem ieteikumiem – vēl “Druvā” stāstīsim, taču gribu runāt par ko citu. Riskēšu apgalvot, ka pieaugošo spriedzi jūt visi – gan veci, gan mazi, kuri gaisā vibrējošo stresu uzsūc ar mātes pienu; gan ietekmīgie, gan vienkāršie ļaudis -, un tā vēl varētu turpināt. Tomēr cilvēka iedzimtā vēlme vairāk runāt par negatīvo savienojumā ar mūsdienu iespējām, kad viens klikšķis ļauj bezgalīgi dalīties ar nepārbaudītas informācijas kalniem, ved pie, manuprāt, lielāka ļaunuma nekā patlaban aktuālais koronavīruss.

Cilvēki uzvelkas kā stīgas. Pēc pirmā pārdzīvotā šoka par ārkārtējā stāvokļa izsludināšanu nu visi saprot, ka katra jauna diena var nest līdzi kādas pārmaiņas, par kurām iepriekš neviens nenojauta. Tā ir racionāla izpratne, bet šo sabiedrības morālās stājas tonusu nevajadzīgi kairina virkne ārējo impulsu, no kuriem daudzi – man gribētos ticēt – pat nav ļaunprātīgi vērsti, tomēr īsteno pamatīgu “lāča pakalpojumu”.

Cēsu novada pašvaldība lakoniski aicina novadniekus – sazvērestības teorijas ir izklaidējošas, tomēr sekojiet ziņotajam oficiālajos informācijas kanālos. Pirms nopietni pārstāstīt vai pat tīmeklī dalīties ar satraucošām ziņām, septiņreiz nomēriet – kurš to teicis, kas sākotnēji to atļāvies publicēt (pirmais avots) – pirms grieziet jeb to vēstījumu pārpublicējiet. Šobrīd tas ir svarīgāk nekā jelkad iepriekš. Ar sociālās distancēšanās metodi varam ierobežot slimības izplatību, ar informācijas rūpīgu sijāšanu kaut nedaudz aizkavēt muļķības sērgu.

Vēl gribu aicināt, atkal frāzei saskanot ar vietējās pašvaldības pausto, – būsim iejūtīgi! Tolerantāki nekā parasti. Vietvara aicina padomāt par vecākā gada gājuma cilvēkiem un palīdzēt. Es ar šo frāzi atgādināšu par savstarpējo komunikāciju. Jau pirmajās ārkārtējās situācijas dienās ievēroju vārdiskas konfliktsituācijas jautājumos un apstākļos, kas iepriekš šķistu kaut kas neiedomājams. Mēs visi patlaban esam jūtīgāki. Būsim uzmanīgi sacītajā, bet vēl uzmanīgāki – interpretācijās.

Ievērojiet higiēnu – kā roku, tā prāta! Arī galva ir regulāri jāattīra no infekciozām domām, kuras arvien vairāk nomāc un var ievest panikas pasaulē. Ar visu nopietnību pret situāciju, noteiktajiem ierobežojumiem un liegumiem sirsnīgi aicinu arī šajā brīdī jokot. Ļauties smiekliem, ne spriedzei.

*Parafrāze no Imanta Kalniņa dziesmas ar Ainara Mielava vārdiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *