Raksti

Domas

Mazs bij’ tēva novadiņš

Sandra Trēziņa

Prātā palikusi kāda līdzība par procesiem, kas vērojami sabiedrībā: “Kādā uzņēmumā mainījās vadība. Iepriekšējais direktors, atstādams amatu, sagatavoja trīs aploksnes un pasniedza tās savam pēctecim, paskaidrodams: “Kad jutīsi, ka iecerētais nevedas, atver pirmo aploksni; kad saņemsi pārmetumus par neatrisinātām problēmām, atver otru aploksni; bet, kad sapratīsi, ka neko daudz nespēj mainīt, būs pienācis laiks atvērt trešo aploksni.” Jaunais vadītājs sāka darbu enerģiski, līdz sajuta vajadzību atvērt pirmo aploksni. Tajā bija rakstīts: “Novel visu vainu uz mani!” Neizbēgami pienāca laiks atvērt arī otru aploksni, kurā atradās padoms: “Reformē visu!” Bet, kad vairs nelīdzēja arī šis ieteikums, nācās atvērt trešo aploksni. Tajā vadītājs izlasīja norādījumu: “Sagatavo trīs aploksnes!”” Pavisam īsi šo līdzību varētu pateikt: viss attīstās pa spirāli!

Šobrīd par to atcerējos, jo atkal sākušās runas par reģionālo reformu. Nemaz ne tik sen, 2009. gadā, to jau piedzīvojām. Tik daudz strīdu, ambīciju, emociju, viedokļu dažādības nācās novērot, līdz no 26 rajoniem izveidoja 109 novadus. Jāatzīst, vēl tagad neesam pieraduši pie jaunā iedalījuma, saprast, kur kurš novads atrodas, kurš pagasts, apdzīvota vieta katram piederas. Atceros, cik daudzi bija pret reformu, bet tā tomēr notika – arī pret cilvēku gribu, arī uzspiesti: būs tā, un viss! Toreiz, ja nemaldos, galvenais arguments bija likvidēt pastāvošo rajonu administrācijas, kas taču “nedarīja neko citu, kā vien tērēja naudu”. Tikai vēlāk tapa skaidrs, ka īsti nav neviena, kas saprastu, kā veidot sabiedrisko satiksmi, ceļu sakārtošanu, izglītības, ārstniecības iestāžu tīklu. Liekas, pamazām šie jautājumi sakārtojas, novadi izstrādājuši savus normatīvos aktus, izveidojuši savus karogus un ģerboņus, kad – še tev! – vajadzīga jauna reforma. Starp esošajiem novadiem ļoti daudz tādu, kas pārāk mazi, pārāk nespējīgi pildīt visas funkcijas un, galvenais, nespēj apgūt Eiropas Savienības fondu naudu. Protams, atkal tiek pieminēti nelietderīgie izdevumi administrācijai. Jocīgākais, ka veiksmīgākie esot tie novadi, kas palikuši bijušo rajonu robežās…

Un katram jāizdara secinājums, ka būt mazam nav ne labi, ne izdevīgi. Lielais nāks un uzvarēs: likvidēs mazas skolas, ļaus (liks) izmirt mazajām saim­niecībām, uzņēmumiem, mazajiem pagastiem, pilsētām, pazust mazizmantotiem ceļiem. Bet kurš zina, kas ir liels, kas mazs? Kas un kad būs tiesīgs pateikt: “Stop!” Paši taču sakām, ka Latvija ir maza, latviešu tauta mazskaitlīga, latviešu valoda arī … Varbūt tāpēc neizdevīga, neekonomiska, varbūt pievienosimies kaut kam, ko uzskatām par gana lielu un varenu, un nebūs ne jāstrīdas, ne galva par kaut ko jālauza.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *