Raksti

Domas

Mazāk laika blēņām

Sandra Trēziņa

Jau pagājis mēnesis, kopš skolēni bauda vasaras brīvlaiku. Atelpa visiem, kas bijuši iesaistīti intensīvajā izglītošanās procesā, īpaši šogad, kad mācīšana un mācīšanās notika pavisam citādi, nekā ierasts. Labi, ka vasaru neviens nav atcēlis. Vien atkal jaunas rūpes – ko bērniem darīt vasarā? Trīs mēneši tomēr ir garš laiks, īpaši tad, ja nav, ko darīt. Žēl, ka neviens nav apkopojis vecāku pieredzi, organizējot bērnu dzīvi vasaras brīvlaikā. Varbūt, mācoties citam no cita, retāk nāktos piedzīvot dramatiskus, pat traģiskus notikumus, bērniem izklaidējoties.

Atceroties savus un savu bērnu vasaras brīvlaikus, varu teikt, ka lietderīgs bijis darbs. Kas tik netika darīts! Manas paaudzes ļaudīm noteikti atmiņā garās cukurbiešu vagas. Laukos dzīvojošajiem tolaik bija iespējams darīt visus kolhozā vajadzīgākos lauku darbus: kāpostu stādīšanu, ravēšanu, siena grābšanu, kraušanu, ievešanu šķūņos un kūtsaugšās, vārpu griešanu u.c. Darbs kā jau darbs, ne jau īpaši tīkams, bet paveicams.

Nākamajai, manu bērnu, paaudzei darba pieredzi piedzīvot nācies citādi. Nelabprāt atceros deviņdesmitos, kad juka un bruka vecā iekārta, kad veiklie ļaudis mācēja nosmelt krējumu, bet pārējie apjukumā nezināja, ko īsti iesākt. Pabalstu sistēma vēl nedarbojās, par izdzīvošanu bija jācīnās. Pilsētās un lielākās apdzīvotās vietās tas reizēm notika pat ar apšaudīšanos. Laukos – ar darbu. Un, lai arī par pārdzīvotajām grūtībām ir arī rūgtas atmiņas, nevar noliegt, ka darbs bērniem deva rūdījumu, mācīja pacietību, rūpību, atbildību, arī gandarījumu. Turklāt tās sajūtas, kad turi rokā paša nopelnītu naudu un domā, kā to tērēt, ir patiešām svētīgas un piedzīvošanas vērtas. Laikam jau tikai tā var īsti izprast naudas patieso vērtību un novērtēt darba augļus.

Šīs sajūtas noteikti nav svešas arī tiem skolas vecuma bērniem un jauniešiem, kas strādājuši Nodarbinātības valsts aģentūras un pašvaldību sadarbības rezultātā nodrošinātajās darbavietās. Vien žēl, ka šogad daudzviet, baidoties no jaunā koronavīrusa, šādas iespējas mazinājušās. Atliek vien vecākiem pašiem izdomāt, kurus no mājās paveicamajiem darbiem uzticēt bērniem. Kļūstam jau aizvien modernāki, taču arī tehnoloģiskās ierīces prasa zināmu darbu, kaut vai veļu un traukus ielikt un izņemt no mazgāšanas automāta. Nav atcelta mājas un apkārtnes kārtošana, sakopšana, puķu vai dārza laistīšana, vakariņu pagatavošana, ogu lasīšana (arī mežā), veļas gludināšana, pilns mājdzīvnieka apkopšanas cikls un vēl, un vēl.

Domāju, nebūs grēkots, ja par konkrētā pienākuma izpildi dienas, nedēļas vai mēneša beigās bērns saņems paša nopelnītās monētas vai lielākas naudas zīmes.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *