Raksti

Domas

Mākoņu bīdītājus nevajag

Monika Sproģe

Jaunais gads uzņēmis apgriezienus, svaigi plaukstošās apņemšanās redzamas teju katrā sporta centrā. Stādaudzētavās nepacietīgākie steidz pēc pavasara vēstnešiem, kamēr ziema grasās tikai tā īsti sākties. Kā ik gadu, izjūtam pateicību par to jauko un labo, kas ar mums noticis, cerot, ka jaunais gads solās būt veiksmīgāks, vēl piepildītāks, taču cik daudz esam gatavi ieguldīt savas laimes piepildīšanā? Protams, var spriedelēt, kas kuram ir laime, taču kopumā pamatiezīmes tām līdzīgas un īsumā raksturojamas ar vārdiem – labi, man viss izdodas.

Vairums jauniešu laimi iezīmē ar materiālu labklājību, lai gan labklājības nogriežņi atkal subjektīvi, kopīgo apzīmē ar – man ir viss, ko kāroju. Tieši zināšanas un kārtīgs darbs noved pie dāsnas samaksas, bet ienākumi pie gūstamiem, taustāmiem labumiem. Tomēr vai pareizi izprotam iegūstamo zināšanu lietderību? Rezultāti apšaubāmi. Tā vien šķiet, ka vairums jauniešu starp augstāko izglītību un labi atalgotu darbu velk vienādības zīmi, taču aizbraucēju statistika un jauniešu bezdarba skaitļi vēsta, ka augstākā izglītība nav priekšnosacījums darbam, kur nu vēl labi atalgotam. Tas, protams, nenozīmē, ka tā nevar būt, bet skaitļi nepielūdzami rāda, ka Latviju pametuši simtiem tūkstošu ar it kā labiem diplomiem un ne jau lieliski nodrošinātas dzīves dēļ.

Liela daļa pārliecību, ka obligāti nepieciešams iegūt augstāko izglītību, iespējams, pārmantojuši no padomju gadiem, kad iestāšanās universitātē bija vienīgā iespēja izmukt no iesaukuma armijā. Savukārt, pabeidzot tehnikumu, biji tieši tik nobriedis un pieaudzis, lai braši soļotu armijas poligonā. Tagad, šķiet, ar inerci turpinām skriet uz augstskolu, vajag vai nevajag.

Jaunietis, kas peļņas nolūkos izvēlas studēt augstskolā grāmatvedību, nevis tehnikumā apgūt, piemēram, metālapstrādi, acīmredzami mūsdienās vienkārši par kaut ko nav informēts. Šobrīd augstas kvalitātes amatnieks ar īpašu specializāciju ir apmaksātāks nekā nediferencētas viduvējas augstākās izglītības diploma saņēmējs. Darba sludinājumos uzņēmēji pieprasa un labi maksā labiem aroda meistariem. Arodvidusskolās ir ļoti laba materiāltehniskā bāze. Iemācīties var labas un mūsdienīgas lietas, atliek vien cerēt, ka izvēle starp augstskolu un arodvidusskolu izlīdzināsies.

Bez šaubām, jāņem vērā, ka arī te ir iesaistīta vēlme pelnīt. Augstskolas potenciālos studentus tik viegli neatdos tehnikumam, savukārt tehnikumam parasti iegriež budžets. Vienīgais, ko nākotnes vārdā varētu vēlēties, lai publiskajā telpā pēc iespējas vairāk nonāk informācija par specializētās arodizglītības priekšrocībām un iespējām tā vietā, lai klišejiski vīpsnātu, ka uz tehnikumu jau iet mācīties tie, kuri augstskolā netiek.

Arī Jānis Kļaviņš, LIAA Vidzemes inkubatora vadītājs, ir publiski paudis, ka, viņaprāt, uz iespēju mācīties tehnikumā būtu jābūt sīvākam konkursam nekā uz standarta izglītības virzieniem. Un māžošanās ap maģistra grādiem būtu jāizbeidz, jo maģistra grāds nozīmē, ka “jābīda” uz priekšu zinātne, nevis jābūt pašmērķim, lai iegūtu augstāku atalgojumu valsts iestādē. Latvijā ir apķērīgi cilvēki, vien jāizvērtē, kur jāliek uzsvars. Viens gan skaidrs, katrs nevar būt profesors, un arī nevajag.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *