Raksti

Domas

Maizīti vairs nebučojam

Andra Gaņģe

Ikdienā gan darbā, gan sadzīvē saudzēt dabu, ik rīcībā padomāt arī par to, kas tiek nodarīts videi, arī to, kas resursiem, kurus izmantojam. Šī mūsdienu domāšana nav tikai īslaicīga mode, acīmredzot, lai planēta vēl gadu simtiem un tūkstošiem būtu piemērota cilvēka un citu dzīvo radību mītne, vides jautājumiem jākļūst par tiem, kuriem pakārtots viss cits. Tādas atziņas publiskajā telpā izsaka zinātnieki, profesionāļi, un tām pievienojas ne mazums cilvēku, kuri ar vidi un dabu saistīti tikai sadzīviski.

Nereti attieksmei pret vidi, dabu ir divas galējības – vienā skalas galā ir tie, kas noliedz gandrīz visu, ko radījusi civilizācija, un atzīst tikai dabas radīto (kaut protestos izmanto, piemēram, kuģi ar dīzeļdzinēju), otrā – tie, kuri uzskata – cilvēka īstermiņa vajadzības ir pašas svarīgākās, tās jāapmierina pieejamajām industriālajām tehnoloģijām, kā arī sadzīvē galvenais ir ērtības, ne tas, kādu ietekmi tās atstās vidē un beigu beigās arī uz pašu cilvēku.

Manuprāt, kā visur, patiesība ir kaut kur vidū. Nu, piemēram, no vienas puses – lauksaimniecības ķīmija, protams, videi nav draudzīga, arī pierādīts, ka tā uzkrājas produkta patērētāja organismā un var radīt nepatīkamas sekas. Taču ir arī otra puse – nemaz ne tik sen, vecākā paaudze varbūt to pat atceras, bija neražas gadi, kad pietrūka elementārās pārtikas – graudu, kartupeļu. Lauksaimniecība katru gadu desmitu kļuva arvien industriālāka, nu jau mums sen nav jādomā, ka pietrūks maizes līdz jaunajai ražai, jau sen aizmirsies, ko mācīja vecvecmāmiņas un vecmāmiņas – ja maizīte nokrīt zemē, pacel to un nobučo. Kā jāvelk robeža starp vides sau­dzēšanu un pārtikas pietiekamību?

Pēdējos gados aizvien vairāk tiek domāts arī par produktīvo dzīvnieku labturību. Ne jau tikai speciālisti, iesaistās arī sabiedrība, nereti nosodot gan dzīvnieku produkcijas ražotājus, gan tos, kas šos produktus patērē. Protams, cūciņa un vistiņa ir dzīvas būtnes, tām jāļauj atvēlēto laiku kūtī nodzīvot piemērotos apstākļos. Taču atkal aizmirstam, ka olas un vistas gaļa, svaiga cūkgaļa lielai daļai arī tepat Latvijā bijis luksus produkts. Un ne jau padomju gados, kad pārtika nebija pieejama absurdās ekonomiskās sistēmas dēļ, bet pat romantisma apvītajos 20.gadsimta pirmajos gadu desmitos.

Mūsdienu zinātne dod arvien lielākas iespējas arī lauksaimniecībai, ļauj to pietuvināt ne vien ražībai, paplašinās arī iespējas nozares ražošanai kļūt arvien videi, cilvēkiem un dzīvniekiem draudzīgākai. Arī Eiropas Savienības un tās valstu politika virzīta uz to, lai ikviena joma, tai skaitā pārtikas ražošana, planētai, uz kuras dzīvojam, nodarītu mazāku kaitējumu. Taču vienmēr paliks šis jautājums – kur ir robeža, kas ļauj īstenot īstermiņa vajadzības (jo jāņem vērā arī tās) ar ilgtermiņa (lasi – gadsimtu) skatījumu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *