Raksti

Domas

Maize ar garoziņu

Sandra Trēziņa

Visi taču zinām sakāmvārdu: “Nav maizes bez garozas.” Tautas gudrība, uzkrāta gadsimteņos, nepieviļ. Ja uz laiku to piemirstam, dzīve piedāvā situ­āciju, kas pieklauvē un saka: “Katrai maizei garoziņa, katram darbam savs grūtums.” Gudri, pat viedi ir tie, kuri izprot šo neizmaināmo dzīves kārtību un pieņem nosacījumus bez liekas cepšanās. Ja to nevar, atrast darbu, kas pilnībā apmierina, ir gandrīz neiespējami.

Bet cilvēka dabā ir gausties un censties izraisīt citu žēlumu vai apliecināt, cik varonīgs viņš ir, ik dienu ēdot maizi ar pašu cietāko garozu. Vien tad, kad viena maizes rika nomainīta pret citu, cilvēks sāk apjaust, ka tai pirmajai jau arī nebija ne vainas, varbūt garoziņa bija pat plānāka.

Prasmi novērtēt to, kas mums ir, iemācāmies vien ar gadiem, citam pietiek ar vienu sāpīgu pieredzi, citam ar vairākām. Jā, reizēm gadās, ka cilvēks sevi žēlot nepārstāj visa mūža garumā un skaudīgu aci lūkojas uz visiem, kuri darbu dara ar smaidu, ar vieglumu. Kādi tik viedokļi nav dzirdēti par profesijām: kas nekaiš pārdevējām – sēž siltā krēslā, naudu saskaita kases aparāts; biroja darbiniece klabina vien datorklaviatūras taustiņus un dzer kafiju; skolotāji pastāv klases priekšā un jau agrā pēcpusdienā iet mājās; šoferīši izceļojas pa tuvāku un tālāku apkārtni; vadošie darbinieki skaita tik naudu; un tā tālāk un tā joprojām. Turklāt nevajag jau nemaz atšķirīgu jomu vai dažādu darbavietu speciālistus, arī vienā kolektīvā mēdzam šķībi skatīties cits uz citu un domāt – kas gan tam citam nekait, par ko gan viņš to algu saņem; būtu kolēģis manā vietā, tad gan zinātu, kas ir darbs.

Spēju iejusties otra ādā jeb empātiju laikam ne katram Dievs devis. Jo mazāk tās ir, jo stiprāk, var gadīties, to centīsies iemācīt skolotāju skolotāja – dzīve, piedāvājot maizīti ar vēl cietāku garoziņu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *