Raksti

Domas

Mācītājs skolā. Vai tiešām pamats strīdam

Anna Kola

“Ģimene, lai arī nav atrauta no norisēm sabiedrībā, ir autonoma mikropasaule, kurā vērtībaudzināšana ir tās neaizskaramā funkcija, vismaz līdz robežai, pie kuras varam runāt par apdraudējumu pašam bērnam vai vispārpieņemtām sabiedrības normām,” šādi pagājušajā nedēļā notikušo kādā Ogres skolā komentēja Ogres pilsētas mērs Egils Helmanis.

Ģimene ir autonoma mikropasaule, par to nav šaubu, un tomēr ažiotāža sociālajos tīklos un ziņu avotos par notikušo pārsteidz. Skolā viesojušies trīs mācītāji, kāds no skolēnu vecākiem bija paudis dziļu sašutumu par tādas vizītes nesaskaņošanu ar vecākiem. Jāatzīst, tas pārsteidz un vienlaikus it nemaz neizbrīna. Mūsu tautai raksturīga vēlme meklēt ieganstu konfliktam vai izteikt viedokli pie katras izdevības, pat tur, kur reizēm tas ir absolūti nevajadzīgs un bezvērtīgs.

Vēl vairāk pārdomas raisa E.Helmaņa sacītais par vispārpieņemtajām sabiedrības normām. Vai tad Latvija tomēr neskaitās kristīga valsts? Lai arī demokrātiska, tomēr, šķiet, jau daudzas paaudzes varam sevi saukt par kristīgu un ne vairs pagānu zemi. Šādas diskusijas raisa pārdomas par to, cik tālu demokrātijas robežas sliecas. Bērnudārzos un skolās vēl nesen dalīja grāmatiņas par bērniem ar pretējo dzimumu vārdiem un identitāti, daudzviet aiz robežām jau ieviests trešā dzimuma statuss, pie mums ziņu portālu pirmajās lappusēs vīd raksti par perverso, kas tiek atspoguļots ar TV ekrānos zem segvārdiem “realitātes šovs”. Un tad mēs protestējam, kad kāds pedagogs iestājas par tikumiskām, dziļi iesakņotām vērtībām? Pārsteidzoši, nudien.

Laikā, kad pati mācījos skolā, mums starp mācību priekšmetiem bija arī kristīgā ētika. Nav prātā, ka kāds no vecākiem vai klases biedriem pret tādu mācību saturu būtu attiecies īpaši nievājoši. Pavisam pretēji, tā bija patīkama, relaksējoša mācību stunda starp citiem sarežģītākajiem priekšmetiem, un liela daļa no mūsu klases uz stundu devās pat ļoti labprāt. Turklāt ne katram izglītojošam, apziņas apvārsni un zināšanu spektru palielinošam pasākumam izglītības iestādē automātiski jātop par vienīgo pareizo dzīves ceļu un paraugu. Vai tad zināšanu un pieredzes dažādošana nav ieguvums ikvienam? Kāpēc gan nedot iespēju arī jauniešiem uzzināt dažādas vēsturiskas, tradīcijām bagātas dzīves jomas un ļaut pašiem izvērtēt, kas ir labi, piemēroti, atbilstoši un kas tāds nav? Varbūt šie vecāki, kas ar savu skaļo protesta balss toni domā, ka vēlas panākt kādu demokrātisku taisnīgumu šodienas jau tā dažkārt pārlieku brīvajā pasaulē, izdara milzu kļūdu savu bērnu labklājībai. Tāpat kā tie, kas bērniem liedz vakcināciju, izglītību vai iespēju pašiem noteikt savu reliģisko pārliecību.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *