Raksti

Domas

Latvijas baltie lielceļi – kaprači

Mairita Kaņepe

Atvaļinājuma laikā, esot ārpus ierastās darba un sadzīves vides, paguvu atkal iemīlēties savā zemē – Latvijā. Jā, iemīlēties, jo ziemeļaustrumu Latviju atklāju no jauna. Opekalns ar seno baznīciņu, Ievas ezers, Dēliņkalns ar skatu torni virs koku galotnēm. No tā paveras brīnišķīgs dabas bagātību pilns skats. Dabas liegumā “Korneti – Peļļi” no 27 metru augstuma veroties, Latvija ir tik skaista! Te arī Drusku pilskalns un tam līdzās pakalns, kurš no sen kā ir Kornetu ciema deju placis. Pakalns vien, bet tieši no tā paveras tāls skats uz Hanjas augstieni Igaunijā. Mums, meitenēm, šis skats ir sevišķi iedvesmojošs. No tā saskatāms igauņu Gaiziņš – Munameģis. Tas pats kalns, kas, pateicoties režisora Jāņa Streiča filmai, ir latviešu sieviešu romantisko izjūtu piepildījuma vieta. Esot Veclaicenes pusē, tālumā redzot ilgu kalnu, pilnīgi pietiek, lai apņemtu iedvesma un romantika. Ilgu kalns patiešām ir – tas ietinies zilgā tālumā. Taču tepat – Kornetu ciemā, pie mūsu kājām – ir Ievas ezers. Mūs – lielās meitenes – bērni un vīri sauc, lai nākam peldēties.

Pierobežā no Kornetu ciema līdz tuvākajai pilsētai Alūksnei, kur vecākiem darbs, kur bērniem vidējā izglītība un vecmammai dakteri, ir kilometri trīsdesmit. Centrs sasniedzams pa asfaltētu ceļu. Tātad izbraucams visos gadalaikos. Ne visām ģimenēm Latvijas ziemeļaustrumu ciematos tā ir – atbraukt uz pilsētu pa gludu ceļu, lai kādi dabas apstākļi. Dzīvojot Annā, Sofikalnā un Liepnā, aizvien jāpārvar baltie lielceļi. Satiksmes ministrs, šovasar paciemojies Alūksnes pusē, zina, ka Korneti ir viens no retajiem ciemiem pierobežā, Alūksnes pusē, kura iedzīvotājiem ceļš uz pilsētu pieklājīgi izbraucams visos gadalaikos.

Ceļš P41, kas savieno Alūksni ar Liepnu, kādreiz tik slaveno Liepnu burtiski iznīcina. Šobrīd skaidri redzams, ka ciems mirst, un liela vaina arī tajā, ka no visām pusēm uz to ved tikai “skaistie”, baltie lielceļi. 33 km garais, līkumotais un grantētais ceļš braucējiem vasarās ar putekļiem ir kaitinošs, bet citos gadalaikos negluduma dēļ arī kaitinoši neizbraucams. Līdzīgi kā Amatas novadā, arī Liepnas pusē transporta infrastruktūra joprojām balstās tikai uz grants ceļiem. Katram redzams – brūk smilšainie ceļi, brūk dzīves. Baltie ceļi, kas lielā mērā turpina apvīt ziemeļaustrumu Latvijas galvaspilsētu Alūksni, ir tās kaprači. Par to esmu dusmu pilna, mērojot kilometru aiz kilometra. Reizē ir žēlums, jaušot, kas notiek šai pusē. Apkārt pilsētai izsīkst ciemi, un reizē izsīkst arī pati Malienas pērle – Alūksne. Ikdienā pilsētiņā vairs dzīvojot tikai 7 400 iedzīvotāju. Tik maz!

Jā, pirms gadiem simts baltie lielceļi bija Latvijas valsts veidošanās un veiksmes stāsts. Tagad – pēc gadsimta – smilšainie lielceļi ir kā duncis Latvijas mugurā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *