Fakts, ka Cēsu novada Annas muižas apkārtnē, kur no 1793. līdz 1796. gadam G. Merķelis strādāja par mājskolotāju, atrasts akmens galds, pie kura pirms vairāk nekā 220 gadiem vācbaltiešu rakstnieks Garlībs Merķelis sarakstījis savu nozīmīgāko apcerējumu “Latvieši” (par to arī “Druvas” šodienas numura 9.lpp.), mudinājis atkal atcerēties un piedomāt, cik nozīmīga loma var būt kādai personībai, viņa darbībai vēsturisku notikumu virzīšanā. Mi­nētajam apcerējumam, kas uzskatāms par G. Merķeļa nozīmīgāko darbu, raksturotu arī kā publicistisku traktātu ar pilnu nosaukumu “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadu simteņa beigās” (pirmais izdevums 1796. gadā, otrs – 1800. gadā) tā bijusi izšķirīgi liela, lai mēs, latvieši, būtu mūžam pateicīgi par šo devumu.

Lai arī G.Merķeļa, kurš, atļaušos atgādināt, tomēr bija vācietis, nolūks nebūt nebija iestāties par vācu verdzībā nonākušajiem latviešiem, bet rosināt mainīt ekonomisko un sociālo sistēmu muižnieku pārvaldītajā teritorijā, atceļot dzimt­būšanu, kas vislielāko labumu, protams, nestu pašai vācu muižniecībai, iznāca tā, ka traktātā atklātais par latviešu dzīvi vācu apspiestībā pamodināja latvisko garu, parādīja skatienu no malas uz nožēlojamo dzīvi, liekot rīkoties un mainīties. Vācu muižniecība gan šo G.Merķeļa skatījumu nepieņēma viennozīmīgi, traktātu kritizējot un tā autoru pat piespiežot atstāt Latviju, tomēr tas savu bija padarījis, “kauliņi bija mesti”, un sākās jauns posms latviešu tautas vēsturē – atbrīvošanās no dzimtbūšanas.

Par G.Merķeļa dzīvi un darbiem daudz rakstīts, viņa piemiņa iemūžināta muzejos, pieminekļos, literārajos darbos. Bet gribētos atcerēties, kādi tad pirms vairāk nekā 200 gadiem bijuši latvieši, arī igauņi, viņu situācija G.Merķeļa raksturojumā:

• “Ziedoti nedaudzu muižnieku mantkārībai, latvieši un igauņi tautu rindā ir nulles” ;
• “..latvietis ir vergs vai arī viņam ir cilvēka tiesības būt brīvam”;
• “Kareivīgā latviešu tauta tagad mierīgi nes savas važas, tā ir trula kā lauva”;
• “..tā ir mierīga kā mirējs, kas iekšēju krampju mocīts, vairs nespēj vaimanāt par savām ciešanām”;
• “Latvieši vairāk bija zemkopji un mednieki, igauņi savos šaurākajos, biezāk apdzīvotajos apgabalos vairāk nodarbojās ar kuģniecību; viņi bija tirgotāji un jūras laupītāji” ;
• “Visu atstumts, viņš sajēdz vienīgi tik, cik vajag, lai sajustu savu postu un zaudētu visu drosmi darboties un tiekties uz augšu”;
• “..mitekļi Vidzemē ir izkaisīti, nereti pilnīgi izolēti biezos mežos”; “Parasti tās ir viņu rijas vai arī salmiem apjumtas būdas bez skursteņiem un logiem un ar tik zemām durvīm, ka tikai saliecoties var ieiet pa tām. Istabā, kas tik pilna dūmiem, ka var nosmakt, čum un mudž-tur sienu šķirbās saspraustu skalu gaismā rosās saimnieks ar savu ģimeni, kalpi ar savām, turpat arī vistas, cūkas un suņi”;
• “..pieaugušie skrandainos kamzoļos, bērni kā vasaru, tā ziemu tais pašos kreklos; visi basām kājām”; “Tomēr apģērbs vēl nav viņiem pats bēdīgākais”;
• “drūmās sejas jums ņirdzīgi stāsta par badu, bezjūtību un gļēvu verga dabu”;
• “viņu stāvokļa sekas var būt vienīgi visu jūtu un gara trulums, kūtrība un gļēva noslīgšana līdz ikkatram netikumam, kas gadās ceļā, riebums pret visām zināšanām, vismelnākā tumsība un māņticība”;
• “Vienīgās spēcīgās jūtas, uz kurām vēl spējīgs gars, kas pavisam nospiests zemē, ir ar rūgtu riebumu savienots naids” ;
• “Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme”;
• “Viņa mazās izglītības dēļ tā viņam nevar dot citu baudu kā dzeršanu un tikai kairinātu viņa kunga mantkārību uz jauniem, asprātīgiem apspriešanas veidiem” ;
• “Un viņa bērni-ai!-tie neizbēgami būs vergi..”;
• “Viņš ir gudrs, attapīgs, asprātīgs ja vien tam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt”;
• “Latvietis, bieži pat žāvādamies, mierīgi noskatās, kā cieš un mirst viņa bērni un tuvākie radi”;
• “..joprojām valda briesmīga māņticība visdīvainākajā veidā. Vēl joprojām latvietis grūtos brīžos piesauc savu laimes dievi (Laimiņu-Māmiņu), vēl joprojām ļauni gari un burvji dara viņiem ļaunu un vārdotājus viņš aicina palīgā. Vēl joprojām viņš nes dāvanas meža dieviem svētajās birzēs, alās un kalnu galos” ;
• “..tauta, kas dzied un dejo, nav bīstama”;
• “Vārdu sakot: viņš ir tāds, kāda var būt tauta, kuras cilvēcību jau sešus gadsimteņus kremt verdzības pūķa zobs.”