Raksti

Domas

Kurai pasakai ticēt

Sarmīte Feldmane

Saeimas vēlēšanas sākas jau nākamnedēļ, kad varēs nobalsot iepriekš jeb kā tagad saka – atstāt balsi glabāšanā, bet 1.oktobrī Latvijai lielās izvēles diena. Laika vēl it kā daudz, taču ne tiem, kuri maldās starp partijām, neatrodot kādus solījumus, uzticamu cilvēku listē vai klausoties priekšvēlēšanu debates.

Televīzijā, radio potenciālie Saeimas deputāti, valdības vadītāji, ministri tik gudri spriež par visiem jautājumiem, ka maz ko var saprast. Tikai to, ka katrs sīkums ir globāls, kā droši vien arī ir, un mums jāpārņem tās vai citas valsts pieredze, kas ir jau novēloti. Tad sākas nedarītāju meklēšana, sapņu un veiksmīgo valstu Somijas, Igaunijas un vēl citu piemēru minēšana.

Jā, situāciju visās jomās, arī emocionāli, ietekmē energokrīze pasaulē. Var tikai apbrīnot, cik gudri tās risinātāji ir mūsu vidū. Patiesi, ja viņi tiktu pie valdīšanas, ne tikai galvas ripotu nedarītājiem un neprašām, un, protams, sava labuma meklētājiem un citu ietekmētajiem, bet viss mainītos ikkatra cilvēka dzīvē. Tā kļūtu rožaina.

Vai saukt priekšvēlēšanu diskusijas par pasaciņām pirms gulētiešanas? Var arī tā. Katrs tajās var kļūt par varoni, kurš iegūst princesi un karaļvalsti. Dažam tā ir lielāka pensija un alga, citam lētāka elektrība, dzīvoklis un preces veikalos. Pasakām taču gribas ticēt, jo brīnumi notiek. Bet, ja dota iespēja izvēlēties vienu pasaku no 19, kura būs tā, kuras beigas gribas pašam piedzīvot? Jā, katrai pasakai ir savs stāstnieks, kas TV ekrānos, radio, interneta portālos mēģina iespējami skaistā latviešu valodā klāstīt par saulaino tāli, kuru viņu vadībā sasniegsim un būsim laimīgi.

Cilvēks radīts kā domājoša radība. Viņa prāts prot svērt un mērīt ne tikai kilogramus un litrus, bet arī reālo dzīvi un pasaku sižetos notiekošo. Nav vairs vēlētājs tik neizglītots, ka nesaprastu, kur solījumi izkusīs kā sniegs pirmajā saulē, kur tiem dziļš pamats kā Gaujas atvaram. Bet vienalga, kā saprast, kurai pasakai ticēt? Var jau runāt par kritisko domāšanu, medijpratību un vēl citām gudrām lietām, bet cilvēkam taču gribas kaut kam patiesi ticēt, uz kādu paļauties.

Partijas tērē simtiem tūkstošus eiro reklāmai, lai atainotu to nākotnes dzīvi Latvijā, kādu paši redz. Ekrānos kaut ko par to stāsta. Arī cits par citu. Saprotams, lai kāds būtu labs, kādam jābūt sliktam. Un te vēlētājs apmulst. Braucot pa ceļiem un šosejām, ceļmalās kā noklīduši no sava ganāmpulka no lielformāta plakātiem uz stabiem noraugās paš­apzinīgas sievas un vīri – stingru skatu, mirdzošām acīm. Visi tik vienādi! Vien dažs jaunāks, citam sirmums matos, lielākoties starp diviem kungiem dāma, bet, ja partijai svarīgs cilvēks – plakātā attēlots vērienīgāk un viens. Lai citi neaizēno jeb nejauc vēlētājiem galvas.

Atliek vien secināt, ka reklāmistiem pietrūcis izdomas. Tāpat arī video sižetos televīzijā. Nekā tāda, kas piesaistītu uzmanību, izsistu no ikdienas rutīnas domām un problēmām.

Tā nu vēlētājs maldās starp pasaku sižetiem, varoņu portretu galerijā mēģinot izraudzīties īsto, jo, ja kļūdīsies, četrus gadus cietīs.

Skaidrs viens – neatkarīgi no tā, cik vēlētāju aizies uz vēlēšanām, Saeimu ievēlēs. Tāpat kā arī tas, ka nākamajā dienā kāds zūdīsies, ka ievēlēti nepareizie.

Līdz vēlēšanu dienai nudien nav tālu, bet, ja veiktu aptauju, kad būs Saeimas vēlēšanas, pieļauju, ka netrūks tādu, kuri nezina. Protams, protams, visa informācija ir pieejama. Kā viedokli pauda kāda Cēsu novada iedzīvotāja – kur būs iecirknis, kad varēs balsot, nezinu, jo pašvaldības avīzē nebija. Kaimiņiene pirmdien ieskatījusies arī novada un apvienības mājaslapā – nekā. Iedzīvotāja secināja, ka viņas balsi jau nevajag, jo katrai partijai savs elektorāts, burbulis, kas saņem informāciju, kurā cits citu slavē. Ja neesi nevienā, sēdi mājās nezinošs. Vai tad par Saeimas vēlēšanu norises nodrošināšanu nav atbildīgas pašvaldības? Pro­tams, cik valsts iedod naudas. Bet tomēr iedzīvotājus vajadzētu informēt. Kam? Partijām, valsts institūcijām, pašvaldībai?

Vienam patīk brīnumpasakas, citam par dzīvniekiem, vēl kādam latviešiem populārās par mācītājiem. Diemžēl bieži vien to, vai pasaka patīk, nosaka nevis tās sižets, bet stāstnieka talants.

Latvija izvēlas. Katrs nododam savu balsošanas biļetenu, ticot, uzticoties, ka valsts būs drošās rokās, ka tās līderi nedarīs kaunu, būs gana gudri.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *