Raksti

Domas

Kur paliek labie vārdi

Andra Gaņģe

Gada aplis drīz būs apritējis. Laika telpā liktās zīmes – gadu mijas tuvums – mudina palūkoties uz padarīto un nepaveikto, uz priecīgākiem un skumjākiem notikumiem ne tikai savā mājā, ģimenē, bet arī kopumā sabiedrībā, valstī. Jau ierasts, ka novērtējam padarīto un gada pēdējie mēneši kļūst par vērienīgiem balvu pasniegšanas svētkiem novados, pilsētās un visā valstī. Uz valsts svētkiem Latvijā bija īsts pagodinājumu birums – no pa­­š­valdību balvām saviem iedzīvotājiem līdz valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanai. Pa vidu dažādu organizāciju, iestāžu, ministriju un citu formējumu balvas. Pasākumi cits pēc cita mirdz krāšņāki nekā salūta mēles pār Daugavu 18.novembra vakarā.

Plaši izplatītais stereotips, ka mēs, latvieši, esam diezgan nenovīdīgi un labu vārdu, pateicību otram izteikt nemaz tā īsti neprotam, te nu pazūd. Labie vārdi netiek žēloti, puķu klēpji gulst apbalvoto rokās. Izrādās, protam atzīt, slavēt, godināt, apsveikt. Bet… vai tā nav tikai svētku laikā? Vai arī ikdienā protam novērtēt, ka kāds paveicis ko teicamu, radošu, varbūt pat nelielu, taču soli uz priekšu? Vai protam labus vārdus pateikt kolēģiem, tuviniekiem?

Jā, ikdiena ir daudz pelēkāka un, ko darīt, stereotipam atbilstošāka. Sākam jau ar to, ka visbiežāk pat nepamanām apkārtējo cilvēku veiksmes (Varbūt necenšamies pamanīt?). Ja arī ieraugām, tad atzīsimies – vai nereti sirdī neieduras skaudības dzelksnis – kāpēc es nebiju tas, kas to izdomāja, kas to izdarīja? Un gadās arī tā, ka vienkārši kautrējamies pateikt to labo, ko nodomājam, sak, ko nu es, vai manis teiktais varētu būt nozīmīgs. Tā arī atzinību norijam, neizsakām.

Gudri ļaudis atzinuši, ka stereotipi ar laiku varot mainīties. Lai tas notiktu, vai pietiks ar svētkos viļņojošo labo vārdu un apsveikumu straumi? Varbūt svarīga ir arī ikdienas attieksme, paradumi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *