Raksti

Domas

Kur palicis mammucis?

Sandra Trēziņa

Ne ziņas, ne miņas. Tikai barga, skarba, darbos un rūpēs aizņemta sieviete. Ne viņai laika, ne laba vārda savam bērnam. Ievas Ozoliņas dokumentālā filma “Dotais lielums: mana māte”, Ināras Kolmanes “Bille”, Margaritas Stārastes meitas publicētās atmiņas neglaimo sievietei mātei.

Šobrīd, kad esam tik gudri, izlasījuši un saklausījuši daudzu psihologu padomus un skaidrojumus, arvien biežāk atļaujamies kritiski izteikties par saviem vecākiem. Droši vien psihologiem ir taisnība, ka mūsu trūkumi sakņojas dziļi bērnībā, ka visu mūžu cīnāmies ar bērnības traumām, ka daudzās situ­ācijās mamma vai tētis nav rīkojušies pareizi, nenodrošinot topošās personības vajadzības, intereses. Ak, cik daudz kļūdu esmu pieļāvusi pati, savus bērnus audzinot! Un, ja tā labi padomā, vai pati no savas mammas saņēmu tikai un vienīgi sau­lainus smaidus? Nē, es negrasos kaut ko pārmest saviem vecākiem. Pie viņu kapu kopiņām ziedus nolieku vien ar pateicību. Apjausma par vecāku bargumu kā vēlmi pasargāt no lielākām kļūdām, pat traģēdijām, par vēlmi sagatavot nebūt ne vieglajai dzīvei nākusi un sajusta, pamazām izprotot pasaules kārtību, kurā viens otru papildina, nomaina labais un ļaunais, pienākums un tiesības, darbs un atpūta, prieks un bēdas. Domāju, psihologi, kuri tikai norāda uz traumējušo bērnības laiku, kurā liela loma vecākiem, nepasakot, ko tad ar to darīt, kā tikt tam pāri, tikt uz priekšu, izdara vairāk ļauna nekā laba.

Vārdam ir sava rakstība, skanējums un nozīme. Tā rakstīts mācību grāmatās. Kuru vārdu izmantojam, runājot par savu mammu: māte, mutere, mammīte, māmuļa? Laikam jau katrā vecuma posmā citu – atkarībā no paša pieredzes un brieduma pakāpes.

Vēl neesmu redzējusi mākslas filmu “Bille”, bet ļoti gribu noskatīties un saprast, kur palicis Billes mammucis. Šobrīd, klausoties un lasot atsauksmes par filmu, esmu pārsteigta, ka, vērtējot Vizmas Belševicas (Billes) un viņas mātes attiecības, saklausāms tik daudz nosodījuma mammucim. Grāmatā “Bille” tiek lietots tieši šis vārds – mammucis -, turklāt bez sarkasma, bez rūgtuma. Laikam jau grāmatas autore, rakstot bērnības atmiņas, par saviem vecākiem, arī papuci, auklēja tikai tās labākās domas. Arī turpmākajā dzīvē nesaudzētā Vizma Belševica nebija tik “sīka”, lai savu likstu cēloņus meklētu vecākos, viņus vērtētu vai nosodītu. Viņa tikai uzrakstīja, kāds toreiz bija laiks, kādi sabiedrības likumi un cilvēku savstarpējo attiecību modeļi valdīja.

Filmas vērtētāju viedoklī izskanējis jautājums, kā no tik skarbos apstākļos auguša bērna iznākusi tik liela māksliniece. Domāju, atbilde jāmeklē grāmatā, kurā satiekamies nevis ar mammu vai māti, bet ar mammuci. Grāmata apliecinās, ka lielas lietas nemaz netop viegli un bez sāpēm.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *