Raksti

Domas

Kosmētiskais remonts

Sandra Trēziņa

Lai nu par ko, bet par garlaicību šobrīd sūdzēties nevar. Notikumi seko cits citam, viena kliedzoša ziņa pārspēj iepriekšējo, vienu informāciju pārklāj cita. Kur tajā virpulī patiesība, grūti pateikt. Īpaši jau lielajā banku skandālā. Tur skaidrs vien tas, ka nevienam īstas skaidrības nav, vai arī patiesību pateikt neuzdrošinās, jo kas gan zina, kā tas viss beigsies. Kā Imanta Ziedoņa dzejolī “Trīs dēli”: “Drīz ar zobenu Antiņš karaļus sitīs, bet ko tad – ja kritīs?”

Es labāk par jautājumu, kuru pārzinu vairāk. Par izglītību. Arī te notikumu daudz. Beigusies jaunā izglītības satura apspriešana, turpinās skolēnu skaita samazināšanās, skolu likvidācija, piedodiet, apvienošana, skolotājiem jaunas prasības, jauni mērķi, kārtējo reizi tiek solītas lielākas algas (2022.gadā!), nosakot jaunus kvalitātes kritērijus, lai gan par iepriekš iegūtajām kvalitātes pakāpēm vēl nav samaksāts.
Bet vairāk par visu tomēr uztrauc, ka visā šajā jūklī, manu­prāt, pazūd pats galvenais – skolēns.

Skaudri tas izpaužas arī mūsu pusē, jo dzirdam, kā notiek skolu reforma Vecpiebalgā. Visos par un pret galvenais ir ekonomija, kā būs lētāk, cik ietaupīsim? Nevar jau iebilst, ka saimniekot jāprot, bet, ja saviem bērniem patiešām vēlam to pašu, pašu labāko, vai galvenajam kritērijam nebūtu jābūt citam – ko no tā iegūs skolēni, mūsu bērni. Ekonomija, manuprāt, būtu attaisnojama tikai vienā gadījumā – tās rezultātā iegūtos līdzekļus ieguldām izglītības sistēmā. Kādreiz jau arī valsts ierēdņi un izglītības ministri solīja, ka, samazinoties skolotāju skaitam, pārējiem algas palielināsies. Diemžēl nav dzirdēts, neviens nezina, kur paliek šīs “ietaupītās” algas. Varbūt laiks kļūt drosmīgiem un pajautāt?

Un kā tad ar skolēniem, ko viņi iegūst? Ak, pareizi, jaunais izglītības saturs! Doma varbūt nav slikta, bet redzot, kas vajadzīgs jaunajai paaudzei… Cik ilgi vēl skolēniem, sākoties mācību stundai, būs jānoliek malā mobilie tālruņi, ierīces, kas, protams, traucē darbam pie tāfeles, uz kuras jāraksta ar krītu! Kad modīsimies un nodrošināsim skolas ar tādām tehnoloģijām, mācību materiāliem, kas skolēnus patiešām aizraus, ieinteresēs, liekot aizmirst savu moderno tālruni. Jā, ir mēģinājumi tālruni izmantot mācību darbam, bet nav izstrādātas piemērotas programmas, materiāli, nodrošināts tehnoloģiskais aprīkojums,lai mūsdienīgs mācību process notiktu regulāri un mērķ­tiecīgi.

Jau pirms vairākiem gadiem Roberts Ķīlis, būdams izglītības ministrs, uzbūra vīziju, ka nākotnes skolā mācību stundas darbam katra izglītojamā rīcībā būs planšetdators. Tā gribējās ticēt, ka tas piepildīsies… Ir jau saprotams, naudas izglītībai nepietiek arī tad, ja skolu skaitu samazina, samazina, samazina… Tad, lai izskatītos, ka kaut ko darām, neatliek nekas cits, kā veikt kosmētisko remontu, kuru nosaucam par izglītības satura maiņu vai skolu reformu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *