Raksti

Domas

Ko vēlas latvietis

Monika Sproģe

Izdzirdot vārdu salikumu “Latvijas simtgade”, daudzi sāk pagurt, jo nu jau zem šīs tēmas tiek pabāzts teju viss. Lielākoties uz simtgades fona runā par pagātni, kas brīžiem aprobežojas ar romantizētu Ulmaņlaiku apcerēšanu, kad sviests un bekons krita no gaisa.

Pasaki tikai – latvieša māja Ulmaņlaikos -, un prātā uzaust guļbaļķu ēkas skaistā meža ielokā. Bagātīgs galds, centīgi ļaudis, kārtīga, tīra un sakopta sēta. Latvijas brūnaļa plūc pakalna lekno āboliņu, kamēr Latvijas ardenis nepacietībā cērt kāju pie zemes, jo tam prasās vilkt kādu vezumu. Saimnieces mazgā Latvijas tumšagalvju aitu vilnu, bet salmos laiski rukšķ Latvijas baltā cūka. Labība laukos viļņojas, un klēts durvis plaši atdarītas, lai telpas žūst un vējojas, bet pagalmā saulē balo linu dvieļi. Par vistām, kaķiem, ganu sunīšiem, kas skraida pa sētu, nemaz nerunājot. Tie ir paši par sevi saprotami, tāpat kā tupeņu lauks aiz ābeļdārza. Idille, kuru it kā katrs latvietis savā sirdī auklējot kā tādu mūža lielo sapni un par kuru runā, lietojot dzintardzidro alu, kas pilnīgi noteikti un bez izņēmumiem darināts, turot godā senču tradīcijas.

Ja jau reiz mēs – latvieši – tik ļoti alkstam savrupas dzīves, tad kāpēc latvieša mājoklis ir dzīvoklis, kas, visticamāk, atrodas kādā padomju laiku celtnē? Iz­kalkulēts, ka pēc statistikas trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju dzīvo dzīvokļos, un ar šādu statistiku ierindojamies otrajā vietā Eiropas Savienībā. Latviešus ap­steidz tikai spāņi, tomēr turpat uz karstām pēdām seko igau­ņi.

Arī interjers mums tāds – ne visai latvisks. Tautiskais dizains aprobežojas ar koka “sūdiņiem” un latvju zīmēm. No padomju laika mēbelēm un puķainām tapetēm pārlēcām uz eiroremontu, tagad šo etapu esam pārslimojuši. Pašlaik modē skandināvu miers, askētisms, linu parpalas un gaišās krāsas. Tātad jāvaicā, vai mēs vispār apjaušam, kāda īstenībā izskatās latvieša māja? Izrādās, tādu atrast nav nemaz tik grūti – atliek tikai ieiet sludinājumu portālā! Kā jau minēts, tirgus rosās ap dzīvokļiem pilsētās vai vietās, kur dzīvība kūsā. Mājokļa vidējā platība ir 69,5 m2, ir aukstā un karstā ūdens centralizēta piegāde. Lielākam vairumam ir kanalizācija, apkurei vai vismaz plītij gāze, ir arī elektriskās plītis – tātad uz malkas plīts dzīvokļos gatavo maz. Dārzu, mazdārziņu piedevām dzīvoklim neviens nepiedāvā, tā ir atsevišķa sadaļa par atsevišķu cenu, tāpat kā garāža. Toties sludinājumos tiek uzsvērts pilsētas tuvums, attālums līdz skolai, pieturai, veikalam, ārstam utml. Iznāk, ka pastāvošajā plaisā starp latvieša ideālo un reālo mājokli priekšroka tiek dota iespējām, kuras sniedz dzīve pilsētās. Joprojām, kad jāizdara izvēle starp viensētu meža vidū un pilsētu, latvieši izvēlas second hand (lietotos) dzīvokļus.

Sapņi tā arī paliek sapņi, jo tie visbiežāk nespēj šķērsot reālās iespējas. “Swedbank “veiktais pētījums apliecina, ka cilvēki vēl arvien vēlas savu, individu­ālu. Tik tāda nianse – maksimāli tuvu galvaspilsētai, taču hipotekāro kredītu mājai ņem tikai 15% klientu. Piecreiz lielāks skaits cilvēku šādā veidā iegādājas dzīvokli. Cilvēki padomā, kam tērēt naudu un vai īpašums tik tiešām tik svarīgs, lai par to šķirtos no pēdējā krekla. Ar lauku sētām jau tagad redzam problēmu. Sākumā tur dzīvo ģimene, beigās viens pensionāru pāris, kuram tas viss jāuztur. Spē­ka nav, tehnikas nav, un bērni biežāk zvana, nekā
apciemo.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *