Raksti

Domas

Kad sāksim

Līga Salnite.

Strādāt?! Nevis uz lauka vai pie virpas, bet gan ar savām emocijām? Bez tām mūsu piedzīvotās dienas, nenoliedzami, zaudētu krāsainību un piepildījuma sajūtu, taču emocijas nu nekādi nav paredzētas kā pamats mūsu rīcībai un uzvedībai.
Šonedēļ visas skaņas un domas Latvijā griežas par un ap Dziesmu un deju svētkiem. Ar tiem saistītas arī manas joprojām neizcīnītās jūtu divkaujas. No bērna kājas sevi esmu identificējusi ar “latvieša-dziedātāja” tēlu, un Dziesmusvētki ir šīs kolektīvās baudas katarses punkts. Taču dzīvē, protams, pienāk brīži, kad jāizšķiras par prioritātēm. Un tā nu neceļu “Gaismas pili”, nesadegu “Koru karu” gaidās un nepievienojos lielajai skaņu upei, kas kā palos plūst uz Mežaparka estrādi.
Kaut esmu pārliecināta par pieņemtajiem lēmumiem, ilgas čīkst un īd sirds aizdurvē. Patlaban mācos šajās nepiepildītajās ilgās atrast materiālu prieka vairošanai sev un apkārtnei. Nevis nomācoši skumt par palikšanu “ārpus laukuma”, bet gan saredzēt iepriekš nebijušu iespēju vērot notikumus no malas un dalīt iespaidus ar citiem bez personīgas piesaistes kādam konkrētam kolektīvam.

Turpretī pēdējā laikā ik dienu un arvien krāšņākās dzīves mizanscēnās sastopu ļaudis, kuriem jebkāda iekšējā cīņa šķiet pilnīgi lieka. Vispārēji pacilātajā svētku atklāšanas un gājiena dienā kādā visnotaļ cienījamā Rīgas ēdnīcā biju lieciniece, kā darbiniece ar nepieredzēti rupju uzvedību aizvainoja potenciālos klientus – vismaz četras pēc kārtas ienākušās kompānijas. Visticamāk, lai atriebtos darba devējam par pienākumu strādāt svētdienā un svētku dienā. Ko tamlīdzīgu biju pieredzējusi tikai vēl daudzas padomju tradīcijas un noskaņas saglabājušajā Maskavā.

Virtuālajā vidē gan Dziesmusvētku organizatoriskās un tehniskās klapatas, gan priekšvēlēšanu laiks un pat vietējās apkaimes dzīvi saviļņojošas traģēdijas izprovocē arvien jaunus emociju uzplūdus. Elektroniskajā saskarsmē cilvēkiem vēl jo vairāk pat prātā nenāk vērtēt savu izteikumu bezjēdzību, un tos ierobežot pieklājības normās. Tāpat arī darba ikdienā žurnālistiem ik pa laikam gadās klātienē nonākt situācijās, kur kā ķēdē ilgi noturēti nikni un nebaroti suņi tiek brīvībā palaistas emocijas, ne saprāta balss.

Ir tik viegli nedomājot ļauties emociju jūrai – viļņi met pa labi un kreisi, līdz nepamani, kurā brīdī esi pazaudējis airi, laivu un, galu galā, varbūt arī pats sevi. Filozofs Vents Sīlis nesenā intervijā skaidro patērētājsabiedrības raksturīgo iezīmi –vēlamies patērēt emocijas, jo tas ir vieglākais ceļš. Kad ir skumji, ar steigu esam gatavi samaksāt par jebko, kas darīs mūs priecīgus, kaut vai pateikt, lai citam ir sliktāk. Pēc neilgā mierinājuma, visticamāk, vēl sliktāk kļūst pašam. Un tas viss tā vietā, lai meklētu savu izjūtu cēloņus, tos skaidrotu un strādātu ar savu uztveri, uzvedību.

Tad nu atgriežos pie sava jautājuma – kad beidzot sāksim strādāt ar sevi? Nav viegli atkopt aizaugušu dārzu, un vēl grūtāk – izravēt nezāles sevī. Taču šis darbs padodas nedaudz vieglāk, ja atceras, ka tā augļi var darīt prieku daudziem un visvairāk jau sev pašam.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *