Raksti

Domas

Kad progress nogurdina

Iveta Rozentāle

Kad bērni piedalās Dziesmu un deju svētkos, sasniedz lieliskus rezultātus sportā, mūzikā, mākslā, mēs, pieaugušie, esam ļoti lepni. Jo bērni ir aktīvi, zinoši, zinātkāri, nav telefonos sēdētāji, par ko tik ļoti satraucas sabiedrība.

Bet lai bērns sasniegtu ievērojamus rezultātus, lai skatēs un konkursos tie būtu teicami, ir jāiegulda milzu pūles un darbs gan pašam bērnam, gan pedagogiem skolā un interešu izglītībā, gan arī vecākiem.
Lai gan liekas, ka viens no saspringtākajiem un organizatoriski sarežģītākajiem brīžiem ir pirms koncertiem, lielajiem pasākumiem un svētkiem, ļoti liels izaicinājums ir pirmās divas septembra nedēļas. Tad bērni un vecāki beidzot uzzina, kurās dienās un laikos iemīļotās nodarbības – mūzikas skolā, mākslas skolā, sporta skolā, interešu centrā, kultūras centrā – kur nu kuram – sāksies. Un vecāki nervozi mēģina saprast, kā to visu apvienot. Kā allažiņ bērni, kuri ir aktīvi, ir arī ieinteresēti dažādās jomās, tāpēc vecākiem lielākās galvassāpes sagādā iespējamā nodarbību pārklāšanās. Un tad izrādās, ka vairs nav īsti labi. Bērnam ir plašs interešu loks un nu ir jāizvēlas kaut kas viens, kas būtu vissvarīgākais un nozīmīgākais, jo, lai iegūtu pilnvērtīgu rezultātu, uz diviem krēsliem nevar sēdēt. Vai tiešām bērns, kurš labi zīmē, nevar labi sportot, vai, kurš dejo, nevar dziedāt? Vai tiešām skolas laiks nav tas brīdis, kad, ja bērns ir aizrautīgs, viņš var izpausties daudzpusīgi, nevis ir spiests izvēlēties kaut ko vienu?

Man kā vecākam ir ļoti liels brīnums, ka daļa nodarbību sākas jau tad, kad skolā vēl notiek pēdējā mācību stunda. Rodas jautājums, kā tik salīdzinoši nelielā pilsētā kā Cēsis tas ir iespējams? Jā, mums ir daudz labu skolu, bet nav taču tā, ka vienā skolā stundas beidzas pusdienlaikā, bet citā piecos pēcpusdienā. Orientējoši pēc klasēm un vecumiem vienas stundas robežās mācības beidzas. Turklāt būtu normāli, ka bērns pēc skolas var nolikt mantas, paēst un tad ar jauniem spēkiem pats, ņemot vērā, ka lielākā daļa nodarbību notiek laikā, kad vecāki strādā, doties apgūt interešu izglītību. Tieši tāpat kā skolas, arī interešu izglītības piedāvājums ir ļoti plašs, bet nav taču tā, ka katrs darbojas pats pa sevi.

Manuprāt, Cēsīs ir iespējams sakoordinēt sportiskās, muzikālās un deju, un citas interešu nodarbības, dienas un laikus tā, lai bērns, kurš ir daudzpusīgs, varētu apmeklēt to, kas viņu interesē, un tikai ar laiku izvēlēties sev tuvāko. Arī ģimenē mums ir izveidota kopīgā aktivitāšu tabula, kur ir sarakstīts, kurš no ģimenes kurā laikā ko dara, rēķinoties citam ar citu, lai visi būtu ieguvēji un turklāt nepieciešamības gadījumā varētu savstarpēji izlīdzēt, jo tieši sadarbojoties varam izdarīt vairāk un iegūt vēlamo rezultātu. Tāpat arī interešu izglītībā, kopēji plānojot, ir iespējams iegūt vēl labāku rezultātu. Jautājums, vai šādi organizatoriski pasākumi ir jārisina katram vecākam atsevišķi, kad vienmēr būs kāds, kuram konkrētais laiks nederēs, vai to ir iespējams sakārtot jau laikus, lai šīs pirmās divas septembra nedēļas nebūtu tik saspringtas un ar tādu neiespējamās misijas sajūtu bērniem un vecākiem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *