Raksti

Domas

Kad pilngadība nenozīmē patstāvību

Iveta Rozentāle

Ierasti pieņemts, ka, sasniedzot pilngadību, cilvēks kļūst patstāvīgs un likumsakarīgi- viņam pašam ir jāpieņem visi lēmumi. Tomēr atšķirīga situācija ir ģimenēs, kurās aug “mūžīgie bērni” – cilvēki ar smagu invaliditāti. Lai gan “mūžīgie bērni” nav uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi un pilngadību pirmo reizi nesagaida tikai šogad, arvien vecāki saskaras ar nepatīkamu situāciju, kas valstī nav sakārtota. Proti, tā vietā, lai priecātos par bērna astoņpadsmito jubileju, vecākiem jāpieprasa tiesai ierobežot bērna rīcībspēju, lai saņemtu aizgādniecību un ļautu pieņemt lēmumus gan par bērna ārstēšanu, gan varētu saņemt pabalstu, kas citādi līdz ar pilngadību vairs nepienākas. Šī jautājuma sakārtošana var aizņemt pat vairākus mēnešus, tā būtībā vecākiem ierobežojot iespējas rūpēties par bērnu.

Turklāt šobrīd vecāki ir neapskaužamā situācijā, jo tiesai ir pienākums par ierosināto lietu paziņot personai un lūgt viņai skaidrojumu. Tomēr saprotams, ka daudzi bērni ar smagu invaliditāti šādu skaidrojumu sniegt nemaz nevar. Un, ja arī var, tad ierašanās tiesā ir ļoti apgrūtinoša. Tā viena no māmiņām piedzīvojusi nepatīkamu brīdi, ierodoties tiesā Cēsīs, jo, lai gan mājaslapā norādīts, ka ēkā ir nodrošināta vides pieejamība, īpašo bērnu nevarēja ievest tiesas namā.

Lai šādas ģimenes, kad bērns sasniedz pilngadību, neciestu, tiesa ir vērtējusi, ka līdz lēmuma pieņemšanai būtu jālemj par pagaidu aizgādnību, tomēr šis jautājums līdz galam nav atrisināts. Par to pēdējos mēnešos publiski izteikusies viena no “mūžīgo bērnu” mammām Jolanta Kalniņa, kuras dēls Roberts nesen sasniedzis 18 gadu vecumu. Diemžēl, gadiem ejot, viņa slimība progresējusi proporcionāli pieaugšanai, tamdēļ, sasniedzot pilngadību, zēnam piešķīra pirmo invaliditātes grupu uz mūžu, bez iespējām uz veselības uzlabojumiem.

Jolanta Kalniņa jau no brīža, kad dēliņam bija tikai pāris gadu, cīnās pret daudzām netaisnībām, ar ko saskaras īpašo bērnu vecāki. Kamēr daļa samierinās vai šos jautājumus risina klusi, viņa par tiem runā skaļi. Kad sāpīgie jautājumi celti dienasgaismā Tieslietu un Labklājības ministrijas taisnojas, ka strādā pie grozījumiem likumā, lai tādu situāciju nebūtu. Šo taisnošanos ļoti trāpīgi raksturojusi interneta komentētāja Dzintra: “Lemsim, vienosimies, darīsim, regulēsim, sasniegsim utt. Viss nākotnē! Tikai nevar saprast – tuvā vai tālā! Un kurš, kad lems?”

Jāteic, kad redzams, ka jautājumi, kuru sakārtošana prasa vien labo gribu, tiek atlikti, tā arī šķiet, ka tā vietā, lai pateiktu – mēs te neko nedarām vai darām ļoti nesteidzīgi, jo tā nav mūsu prioritāte -, tiek piesauktas nenoteiktas darbības bez konkrēta rezultāta. Diemžēl īpašo bērnu vecāki saskaras ar daudzām līdzīgām nebūšanām un mēģina dažādos veidos aizklauvēties līdz lēmēju un likumdevēju sirdīm. Jolanta Kalniņa gan retoriski vaicā: “Kāpēc vecākiem, kuriem jau tā Liktenis ir piespēlējis draņķīgas kārtis, jāklauvējas pie ierēdņu durvīm kā ubagiem? Kāpēc man 18 gadus ir jācīnās ar birokrātiju un nejēdzīgiem likumiem?”

Jāteic, mani savukārt vēl vairāk izbrīnīja labklājības ministres Evikas Siliņas reakcija uz Jolantas Kalniņas vēlmi ar ministri komunicēt, viņa Roberta mammu visos sociālajos tīklos nobloķējusi. Skaidrs,    mūsdienās daudzi politiķi izmanto sociālos tīklus kā komunikācijas instrumentu sava publiskā tēla spodrināšanai. Tad jautājums, kā šādu rīcību vērtēt un ko tas liecina par ministri. Pati Jolanta Kalniņa secina, ka šāda attieksme ir necienīga, un arī citi norāda, ka diemžēl vieglāk ir cilvēku nobloķēt nekā risināt ieilgušas problēmas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *