Raksti

Domas

Jūras dusmās

Monika Sproģe

Pirmo reizi savām acīm raudzīju jūru vētrā. Tā bija sirdīga, mērķtiecīga un pārlaicīga. No salacgrīviešiem biju dzirdējusi par jūras dusmām, bet Liepājā jūras spēks šķita pārdabisks.

Koki turējās pretī, cik spēka, bet vētra spītīgi gribēja panākt savu. Apsēdos krastā uz soliņa un jutu, kā līdz ar koku saknēm zem kājām līgojas zeme. Jūra meta augstus viļņus, un katru rotāja baltās uzvaras mežģīnes. Es tik tāds mazs puteklis tur pa vidu gadījies. Izkliegtie vārdi palika nebūtībā, jo iesprūda mirklī, kur sastopas priežu meža pretspars un varenais ūdens spēks. Tu , putekli, te nejaucies, tagad daba runā!
Jūra vētrā trakoja un krāca, kamēr manī mita klusums, bijība un pilnīga padevība. Bailes? Nē. Tik tāda bezgalīga paļaušanās un iekšēja notrīsēšana. Mans spēks te nav nekas. Seju durstīja daudz mazu pilienu, kas kopā ar vēju dzēla un lika aizklāt seju. Kaut kur atskanēja padošanās. Kāda priede neizturēja un nolūza. Laiks apstājies, ir tikai šis mirklis. Pēc vētras, kad jūra atkāpsies, krasts būs nosēts dzintara asarām, bet es tās nepacelšu. Man savs gājums. Lai tiek citiem.

Vakarā, guļot savā namiņā, vēl klausos, kā aukas plucina gaisu. Jūras bangas tik spēcīgas, ka vēlas noraut namiņa jumtu, bet niedru jumts, darināts pēc sentēvu metodēm, sargā un rada drošu patvērumu. Izmirkušās drēbes žūst, krāsniņā sprakšķ uguns, un nogurums pārņem savā varā. Es tomēr tāds mazs puteklis, bet sargāts un Dieva mīlēts. Laižos miegā.
No rīta saņemu ziņu. Jūra tomēr paņēma savu tiesu. Vietā, kur biju vakar, nav vairs ne krasta, ne soliņa, ne spītīgo priežu. Un atkal kaut kas tika upurēts.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *