Raksti

Domas

Jāņu zāles plus transporta izdevumi

Monika Sproģe

Ja varam ticēt Līgo dziesmām, tad visām zālēm un puķēm, kas plūktas Jāņu vakarā, piemīt dziedniecisks un noslēpumains spēks. Tomēr jau agrā rīta stundā čaklākie Jāņu zāļu lasītāji visas pļavas izstaigājuši, vēl čaklākie iepriekšējā vakarā vainagus nopinuši. Ceļmalās uzslieti galdiņi, atbilstošs noformējums un kāda šosejas ādere, kur labi ķeras slinkie, steidzīgie, neprasmīgie un turīgie, jo pat tautasdziesmā teikts, ka “dārga, dārga tā zālīte, ko plūc Jāņu vakarā”.

Sabiedrība arvien vairāk sadalās tajos, kas no ziediem prot ne vien kuplu pušķi uzvīt, bet pat skulptūru uztaisīt, un tajos, kas apmierinās ar labu pirkumu. Aizdomājos, cik lolotas un auklētas ir pārdevējas buntītē sasietās pīpenes un smilgas, ja reiz maksā trīs eiro. Vai rudzupuķēm nosēts viss piemājas dārzs, ja par mazu rudzupuķu saujiņu prasa divus eiro, bet par vainagu septiņus? Vai vienu un to pašu kļavu viņa savā sētā ik gadu apgriež, lai moderni veidotajai cepurei piestiprinātu divciparu cenu? Grozos ap savu asi, nespēdama saprast, kā to, kas dabā ņemts, ne paša audzēts, var tirgot par tādu naudu?

Saki, čaklums un uzņēmība maksā. Varbūt mērots tāls ceļš un šīs ir bioloģiskās smilgas, bet tā rudzupuķe augusi ekoloģiski tīrā vidē, kas tikai pārdevējam zināma. Sava nauda tērēta degvielai, jo dzelzs rumaks uz sau­cienu nekustēsies. Tātad pieplusojas transporta izdevumi. Rīta agrumā rasā sabristās kājas, ērču draudi un kukaiņu dzēlieni, vēl jau cenai jāpieskaita tās labās domas, kas zina, varbūt ievīts arī kāds buramvārds laimīgai dzīvošanai. Nu ja, kur nu vēl prasmes, tehnika un roku veiklība. Izdoma, kompozīcija un fantāzijas lidojums. Tik un tā man ir aizdomas, ka tās dārgās Jāņu zāles, kas netika iztirgotas, savu ziedēšanu beidza komposta kaudzē līdzās tām, kas sapļautas ar izkapti, bet neveiklā pļāvuma dēļ florista kritiku neizturēja. Kā saka, kas viegli nāk, tas viegli iet. Taču, no otras puses, kas gan tur slikts – ir aitas, ir cirpēji. Ja reiz pats nevīžo iebrist laukā vai uzvīt Jānim vainagu, nodur acis un velc vien laukā to maciņu.

Taču patīkami redzēt, ka Jāņu vainagam parasti dots ilgāks mūžs, jo nevienā vien lauku sētā var redzēt, ka iepriekšējos Jāņos dāvātā galvas rota stāv priekšnamā, pirtiņā vai rotā kādas senākas ēkas sienu. Jāņu vainags ir īpašs. Jaunas meitas ar to zīlēja, bet precētās izmantoja savai un bērnu veselībai. Šo seno latviešu sevišķo zāļu velšu vītni viņi lietoja jaundzimušā bērniņa pirmajai vanniņai, lai tajā būtu daudz spēka veselībai. Vainagu glabāja no Jāņiem līdz Ziemassvētkiem, tad to sadedzināja. Arī paši tā darām, jo kāda sentēva balss priekšā teic, tā ir pareizi, tā vajag. No saviem priekštečiem esmu dzirdējusi, ka Jāņu vainags uzkrāj visu slikto, uzņem sevī likstas un raizes, tāpēc, kad pienācis īstais laiks, tas jāsadedzina, lai negatīvā enerģētika izčūkst liesmās. Mēs gan to nedarām Lieldienās, bet pašā Līgo vakarā, kad atvadāmies no vecā vainaga, vietu dodot jaunajam.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *