Raksti

Domas

Jābūt prasīgam arī pret sevi

Monika Sproģe

Cilvēki, kuri atrodas varas gaiteņos, sēž atbildīgos amatos un deldē labākas vai sliktākas kvalitātes ādas krēslus, pieņem lēmumus, kas ietekmē mūsu katra dzīvi. Interesanta šķiet sabiedrības reakcija, kad runājam par politiskajām norisēm valstī, jo bieži nosodīts tiek ziņnesis, nevis lēmuma, likuma vai noteikumu pieņēmējs.

Tikpat bieži, pārlasot komentārus internetā zem kāda pamatīgāk izpētīta materiāla, saproti, ka kopumā sabiedrība nemaz nevēlas vai nespēj iedziļināties svarīgās politiskās vai tautsaimniecības aizkulisēs. Tā vietā priekšroka tiek dota publiskai nolinčošanai komentāru sadaļā, bieži nemaz neizlasot rakstu līdz galam.

Protams, ir slikta prakse pasīvi at­referēt politiķu paziņojumus, nemēģinot “rakt dziļāk”, meklēt saistības, kopsakarības un sekas, ko šāds lēmums var ietekmēt pēc 10 vai 20 gadiem, taču baltie, pūkainie cimdiņi tik labi sader ar rociņu, ka kļūt skarbam, prasīgam vai varbūt pat piekasīgam nozīmē būt neērtam. Cilvēki, kuri sirgst ar varaskāri un ar savu ādas krēslu jau manāmi saauguši, mēdz apdraudēt redakcionālo neatkarību, demonstrējot it kā augstāku izpratni par žurnālistikas funkcijām. Daži pat diktē – ar šo žur­nā­listu runāšu, ar to ne, jo, redziet, viņš nedanco pēc manas stabules.
Ne reizi vien pārliecināmies, ka “Druvas” lasītāji ļoti rūpīgi seko līdzi avīzes saturam, un par to liels prieks, jo jūtam, ka mūsu darbu novērtē, ir, uz ko tiekties. Tomēr pētnieciskā žurnālistika ir dārga, jo šeit neder vienkāršas informācijas vākšanas metodes. Vai mēs pētām? Nē! Augsta līmeņa pētniecībai līdzekļu nav, taču cenšamies pēc iespējas objektīvāk analizēt, iedziļināties, tāpēc mūsu redakcijā neatradīsiet ziedu klēpjus ar kartīti “Paldies!” no anonīmiem “pielūdzējiem”, kaudzes ar ielūgumiem uz dārgiem pasākumiem, vietām ekskluzīvos teātru balkonos vai biļetes uz Turcijas kūrortu divām personām.

Vairums radio, TV, tiešsaistes un drukātās ziņas vedina domāt, ka lauksaimniecība un rūpniecība ir iznīkusi, ka visa dzīve sastāv tikai no nelaimēm, noziegumiem un korumpētu politiķu ķildām, turpretī mēs cenšamies atspoguļot to, ka laukos ir nākotne, ka Cēsis ir izcila vieta uzņēmējdarbībai un ka šurp pārceļas ģimenes no lielpilsētas. Tātad nopūta – jūs jau tik par to slikto – īsti neatbilst patiesībai. Turklāt ne jau par slikto ir stāsts, bet par procesu apskatiem, kas var novest pie sekām, kuras ietekmēs visus.

Un ja reiz par to slikto, par pārmetumu, ka medijiem tik tās sensācijas, tik tās sensācijas vajag, paraudzīsimies, cik pozitīvi esam paši, iedzīvotāji. Braucot sabiedriskajā transportā vai sēžot rindā pie ārsta, cik daudz stāstām labo un cik atreferējam savas personīgās ķildas, kreņķus vai lamājam valdību, medicīnu (lai ko tas arī nozīmētu), zemos dzimstības rādītājus un prombraucējus? Turklāt, runājot par valdību vai vietvaru, pārsvarā dzird subjektīvus spriedelējumus par visu, bet patiesībā par pilnīgi neko. Vien­kār­ši ir “škrobe” par visu un to, ka nodokļi jāmaksā.

Arī žurnālisti gribētu, lai vairāk ieraugām labo, lai novērtējam viens otra darbu, mācāmies kri­tis­ki domāt un pamatoti argumentēt, taču par visu visvairāk analizēt likumsakarības, tad arī ir cerība uz demokrātisku pilsonisko līdzdalību, jo ne jau viņi, “tur, ārā”, bet mēs paši, sākot ar sevi, varam padarīt dzīvi labāku.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *