Raksti

Domas

Ja vien man labi

Sarmīte Feldmane

Tas laikam Latvijas un latviešu liktenī ierakstīts – ja kas nozīmīgs notiek, gaidāms vai bijis, noteikti jābūt kašķim. Ne jau tikai aiz skaudības, ka kādam kas izdevies labāk, bet gluži vai sporta pēc, lai labo noliktu pretī sliktajam, lai parādītu savu gudrību un ambīcijas.

Par gaidāmajiem Dziesmu­svētkiem pat negribas runāt. Tūkstoši cilvēku vienā notikumā! Pašsaprotami, ka katrs to gribētu citādu. Kad nu ikviens izpaudies, viss nomierinās, svētki var sākties, lai pēc tam atkal sāktos runas par to, kas bijis slikti! Tādi nu esam! Nav jau slikti, ka vērtējam, analizējam, meklējam labākos variantus, iesakām risinājumus. Tikai pārāk bieži pazūd racionālais un virsroku gūst – lai man ērti un izdevīgi.

Pēdējos gados aizvien vairāk laukos ienāk pilsētnieciskums, pilsētnieku domāšana. Tie, kuri padzīvojuši, izmantojot cita līmeņa infrastruktūru, nespēj pieņemt, ka tas, kas bija pilsētas daudzdzīvokļu māju kvartālā, nebūs viensētā, lai cik tuvu vai tālu tā atrastos no pagasta centra. “Bērniem vajag pulciņus, ceļu tīra pārāk vēlu, tautas namā katru nedēļu nenotiek kāds pasākums, lai būtu, kur aiziet,” tādi un vēl citi pārmetumi bieži jāuzklausa vietējai varai. Atbilde, ka to nevar un nevarēs nodrošināt, ka pagasta teritorija nav tikai viena viensēta, netiek sadzirdēts, jo skaidrs taču – pašvaldībai jāno­drošina.
Laucinieki ar pilsētnieka domāšanu nezin kāpēc allaž jūtas pārāki par vietējiem, kuri, kā viņi uzskata, taču nesaprot, ka jāprasa, ka pienākas. Un ko liegties – šādu taisnības cīnītāju darbošanās reizēm nevis mudina sekot, bet gluži pretēji, neiesaistīties. Tad nu bieži vien aktīvais, jaunais pagasta iedzīvotājs, kurš citus aicina, rosina nākt kopā, darīt, pārveidot, paliek nesaprasts. Vai viņš samierinās? Kā kurš.

Kāds ekspilsētnieks pēc vairākiem gadiem atzina – lauku un pilsētas dzīve – tās ir divas pasaules, katrā savi noteikumi un likumi. Kaut arī negribi, ja vēlies dzīvot laukos, tie jāpieņem un jākļūst pašpietiekamam, jāmāk priecāties par to, ko kāds tavā labā izdara, ka izpalīdz. Gribi mainīt pilsētas infrastruktūru, ko izmanto ik uz soļa, pret dzīvi laukos, tā ir un paliek paša izvēle.
Katrs pats taču izvēlas, vai dziedāt korī, dejot deju kolektīvā, dzīvot pilsētā vai laukos. Un vienmēr un visur jārēķinās ar citiem, lai arī cik augstu netiktu sludināta individualitāte, katra intereses un vajadzības.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *